Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Vizuāli krāšņa un labi pārskatāma grāmata, kuru vecāki var lasīt un šķirstīt kopā ar bērnu. Par putniem uzrakstītie teksti nav sarežģīti un gari. Biju pārsteigta par dažiem interesantiem faktiem, kurus iepriekš nemaz nebiju zinājusi. Ļoti patika tas, ka katra putna attēlam ar bultiņām tiek norādītas raksturīgās pazīmes, piemēram, garš cekuls, balts laukums uz pleciem u.tml.

Grāmatai tomēr ieliku tikai četrus zirņus no pieciem, jo autors – būdams polis, iespējams, ka raksturo Polijā visbiežāk sastopamos putnus. Man pietrūka apraksti par cielavu, lakstīgalu un pīlēm. Ja nu reiz iet runa par visbiežāk sastopamajiem putniem, kurus bērns ar vecākiem var ieraudzīt brīvā dabā, tad klinšu ērglis un jūras ērglis šai sarakstā lieki, jo tos Latvijā tuvāk var apskatīt laikam tikai Zooloģiskajā dārzā. 

Neesmu nekāds speciālists par putniem, bet pēc pieejamās literatūras latviešu valodā esmu secinājusi, ka pietrūkst labas latviešu autoru putnu grāmatas, kurā būtu kvalitatīvas bildes, interesanti apraksti, iespēja paklausīties putnu dziesmas un izpētīt putnu olas. Lai iegūtu šo informāciju, šobrīd nepieciešams izšķirstīt vairākus izdevumus.

No 5 zirņiem piešķiru

Otrā pasaules kara beigas – 1945. gada janvāris. Cilvēku grupa, cenšoties izvairīties no krievu un vācu karavīriem, mēro tālo ceļu līdz Gotenhāfenei, kur krastā stāv vairāki kuģi, lai uzņemtu bēgļus un ievainotos vācu karavīrus evakuēšanai.

Lai arī grāmatā ir vairāki personāži, tā rakstīta tikai no četru cilvēku skatupunkta. Trīs no viņiem ir dažādu tautību bēgļi - lietuviešu izcelsmes medmāsa Joana, piecpadsmitgadīgā poliete Emīlija un ievainotais prūsis Florians, kas vienotā bariņā cenšas pievarēt bargo ziemas ceļu. Ceturtais personāžs ir kuģa “Vilhelms Gustlofs” matrozis - vācietis Alfrēds, kura reālā dzīve pavisam nesakrīt ar viņa fantāzijām.

Visi četri personāži galvenokārt apraksta vienas un tās pašas situācijas, tādā veidā bremzējot kopējo grāmatas stāstījumu un vietām liekot lasītājam garlaikoties. Piemēram, Alfrēda tekstu – it sevišķi vēstules Hannelorei, lasīju pavirši vai pat nelasīju nemaz. Saprotu arī rakstnieci, jo Alfrēds kā personāžs bija nepieciešams tamdēļ, lai lasītājs gūtu vairāk informācijas par kruīza kuģi «Vilhelms Gustlofs», kam šis romāns veltīts, jo kā izrādās, 1945. gada 30. janvārī padomju zemūdenes torpēdas nogremdēja šo kuģi Baltijas jūrā, nogalinot deviņus tūkstošus bēgļu, to starpā piecus tūkstošus bērnu. Izglābās tikai nepilns tūkstotis.

Mana astoņpadsmitgadīgā meita grāmatu izlasīja vienā rāvienā un teica, ka tā pat patikusi labāk par šīs autores grāmatu “Starp pelēkiem toņiem”. Es gan tam nepiekrītu, jo romānu “Jūras sāļums” ar azartu spēju izlasīt tikai līdz vietai, kur visa bēgļu grupa nonāk Gotenhāfenē. Tālāk romāns šķita samocīts un ne tik interesanti uzrakstīts, tāpēc es to lasīju ar ilgiem pārtraukumiem. Nobeigums tāds pavisam ātrs, it kā rakstniece savus spēkus būtu jau izsmēlusi.

Ļoti patika, ka grāmatā bija ieliktas kartes ar valstu teritorijām 1945. gadā un mūsdienās. Lasot romānu, ik pa laikam tās pārskatīju.

Jaunatklājums

Kuģa "Vilhelms Gustlofs" nogrimšana bijusi vēsturē lielākā kuģa katastrofa. Līdz tam domāju, ka šo nelaimes titulu saņēma “Titāniks”.

Manā bērnībā mēs visi tikām baroti ar nepatiesību par krievu armijas cildenumu, godīgumu un cilvēcību kara laikā, liekot šai armijai pretstatā vāciešus kā nežēlības iemiesojumus, izvarotājus un nogalinātājus. Kā izrādās, padomju vēsture mūs pamatīgi maldinājusi.

Citāti par karu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kaut arī Rūtas Šepetis romāns “Starp pelēkiem toņiem” jau vairākus gadus ir mans favorīts, otro viņas grāmatu “Papīra sapņi” uzreiz pēc izdošanas neiegādājos, jo anotācija uz pēdējā vāka nepārliecināja, ka romāns būs tikpat labs kā pirmais. Pie grāmatas tiku pēc ilgāka laika, kad tā bija nopērkama ar atlaidi. Kā vēlāk izrādījās – mana intuīcija bijusi pareiza.

Iesākumā grāmatu lasīju ar vairāku dienu starplaikiem. Nepametu aiz cieņas pret rakstnieci. Tikai sākot no 92. lappuses, romāns kļuva saistošāks.

Džosija Morēna ir 18 gadus veca jauniete, kuras dzīvi aptumšo mātes sliktā slava, jo “ir lietas, kas neizzūd, lai cik sparīgi censtos no tām atbrīvoties”. Ņūorleānas vietējā bordeļa prostitūta meitu pameta, kad viņa bija tikai 12 gadus veca. Kopš tā laika Džosija mita nelielā istabiņā virs grāmatu veikala. No rītiem viņa uzkopa bordeli, bet pa dienu piestrādāja grāmatu veikalā.

Meitene loloja vairākus sapņus. Viens no tiem - satikt savu tēvu, par kuru neko nezināja. Džosija uz lapiņas, ko glabāja metāla kārbā, pierakstīja potenciālo tēvu vārdus. Starp tiem bija arī Forests Hērns – svešinieks, kurš veikalā iegādājās grāmatas. Viņa viedo teicienu, ka “lēmumi veido mūsu likteni”, Džosija turpmāk pieņēma kā savu dzīves moto.

Tā kā meitene nevēlējās iet mātes pēdās, otrais kvēlākais sapnis bija iegūt labu izglītību un izrauties no šīs pilsētas uz vietu, kur viņu neviens nepazītu. Jaunieti no šķietami utopiskās ieceres nespēja atrunāt neviens, kaut Džosija apzinājās, ka viņa ir “sālīti zemesrieksti, un tie cilvēki tur, austrumos, ir kā smalkas uzkodas pulksten četros… Bet sālītus zemesriekstus nepasniedz uzkodās pulksten četros.”

Visām esošajām Džosijas problēmām pievienojās vēl kāda, proti, pilsētā tika atrasts vīrieša līķis. Šis atgadījums ierāva meiteni kriminālo notikumu virpulī, no kura viņa mēģināja izkļūt bez citu palīdzības, tādā veidā pārliecinoties par sava dzīves moto - “lēmumi veido mūsu likteni” – pareizību.

Citāti

Turpinājums ...