Neliela atkāpe

Reti kad pēdējā laikā grāmatnīcā iegādājos grāmatu uz sitienu. Pārāk dārgs kaķis maisā. Pirms pirkšanas tomēr cenšos noskaidrot, vai ir vērts. Arī šoreiz – grāmatnīcas “Zvaigzne ABC” apmeklēšanas laikā sabildēju vairākas grāmatas, kuras tai mirklī mani uzrunāja ar savu nosaukumu, vāka dizainu un anotāciju uz pēdējā vāka. Pārnākusi mājās, uzmeklēju tās internetā (arī krievu mēlē), lai papētītu sīkāk.

Par grāmatu “Vīrietis, kurš nepiezvanīja” latviešu valodā atsauksmes neatradu. Pat krievu auditorijā parādījās diezgan paskopi divi novērtējumi. Taču atradās viens teikums grāmatā publicētajās atsauksmēs, kas mani pārliecināja, ka tā noteikti jānopērk. Grāmata “patiks romānu “Viena diena” un “Pirms atkal tiksimies” aizrautīgajiem faniem”. Un tā izrādījās taisnība, jo man tiešām grāmata patika.

……………………

Sāra ir 36 gadus veca sieviete, kas nesen šķīrusies no vīra. Ik gadu jūnijā viņa no ASV, kur dzīvo jau deviņpadsmit gadus, dodas ciemos pie vecākiem uz Angliju. Šis apciemojums saistīts ar kādu autoavāriju viņas jaunībā.

Vienā tādā ciemošanās reizē Sāra satiek Ediju (divus gadus vecāku par viņu). Abi Edija meža namiņā pavada burvīgas septiņas dienas. Kad Edijam jādodas iepriekš plānotā ceļojumā uz Spāniju, abi šķiras un norunā sazvanīties. Taču Edijs nepiezvana kā solījis. Sāru tas uztrauc, jo viņai šķiet, ka Edija jūtas bijušas patiesas. Jauno sievieti sāk urdīt jautājums, vai tik Edijam kaut kas nav atgadījies. Viņa, nedomādama par savu pašcieņu vai pazemošanos, ik pa laikam atgādina par sevi, rakstot vīrietim telefonā īsziņas. Lai arī draugi mēģina Sāru pārliecināt aizmirst šo dēku, viņa nespēj. Un Sāra uzsāk Edija meklēšanu.

Grāmata mani ievilka notikumu virpulī. Viena sižeta līnija kārtis burtiski apmeta uz otru pusi. Nevarēju apstāties, atliekot lasīšanu uz nākamo dienu. Pie grāmatas pavadīju visu nakti līdz rīta gaismai.

Ja vienā teikumā jāpasaka, par ko ir grāmata, tad droši varu teikt, ka par mīlestību, zaudējumu un piedošanu.

 

Citāti ar salīdzinājumiem

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Lai arī krievu auditorija par šo grāmatu uzrakstījusi labas atsauksmes, es vīlos. Likās tāds naivs jauniešu mīlas romāniņš, kurā dramatisma ziņā mēģināts līdzināties grāmatām “Zvaigžņu vaina” vai “Pirms atkal tiksimies”, bet īsti līdz to virsotnēm neaizvilka. Visu grāmatu caurvija nemitīgas galveno varoņu asaras (laimes un nelaimes), bet mani tās nespēja līdz sirds dziļumiem pārliecināt. Es kā lasītāja nemaz nevēlējos raudāt līdzi viņiem.

Romānā darbojas četri galvenie personāži. Kromvels – deviņpadsmit gadus vecs puisis ar ģeniālām muzikālajām dotībām. Viņam piemīt sinestēzija, tas ir, spēja redzēt skaņu krāsās un ģeometriskos objektos. Līdz pusaudža vecumam Kromvels mīlēja un arī pats sacerēja klasisko mūziku, bet kopš tēva nāves viņš noslēdzās, sāka lietot alkoholu un sevi veltīja tikai elektroniskajai mūzikai. Bonija – klusa, centīga meitene, kas nekad nav bijusi uz randiņu. Viņa mīl mūziku, sacer dziesmas un visvairāk mīl dziedāt ģitāras pavadījumā. Brīnumainā kārtā šī vienkāršā meitene spēj pārliecināt Kromvelu izmainīt puiša pašreizējo dzīvi, bet Kromvels palīdz iziet cauri viņas dzīves grūtībām. Istons – Bonijas dvīņubrālis – ārēji aktīvs, bet iekšēji depresīvs un emocionāls puisis. Pie tam - Kromvela istabiņas biedrs. Ljuiss – populārs komponists, kas ilgstoši dzīvoja atkarībā no alkohola un narkotikām, bet tagad strādā kā augstskolas pasniedzējs kompozīcijas klasē.

Lasot šo grāmatu, mani tracināja nemitīga teksta atkārtošanās. Kaut vai raksturojot, kā Kromvels izjūt mūziku. Kādas krāsas viņš redz un kādi četrstūri vai trīsstūri gar viņa acīm zib. Drīz jau vien uztvēru šos tekstus kā garlaicīgus dabas aprakstus un laidu garām.

Visumā grāmatu var sadalīt divās daļās. Pirmā daļa – salkans mīlas romāniņš, bet otrā daļa – pārblīvēta ar dramatiskiem notikumiem, kuru atrisinājumus lasītājs var arī paredzēt.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas autors ir zviedru ārsts, kas sen dzirdētas un dažādos avotos lasītas patiesības saliek pa plauktiņiem.

“Izrādās, ka tikai 25% no dzīves ilguma nosaka ģenētika, bet pārējos 75% - dzīvesveids.”

“Mūsu tipiskāko slimību rašanos veicina viens un tas pats faktors – iekaisums (..). Kopumā ņemot, iekaisumi var izraisīt dažādas slimības – demenci, insultu, infekciju, vēzi, multiplo sklerozi, infarktu, diabētu, parkinsonismu.”

 

Autors grāmatā piedāvā 10 padomus, kā uzlabot dzīvesveidu, stiprinot imūnsistēmu un novēršot iekaisumu veidošanos organismā:

1. kustības ķermeni atjauno vienmēr neatkarīgi no vecuma un fiziskā stāvokļa;
2. stress ir tikpat bīstams kā smēķēšana, tāpēc jāatrod brīvais laiks atpūtai;
3. lai būtu laba veselība, pieaugušajiem jāguļ 7-as stundas;
4. D vitamīns nepieciešams nervu sistēmai, kaulu stiprumam, hormonu līdzsvaram un imūnsistēmas stiprināšanai, tāpēc vasarā tas jāuzņem ar sauli, bet no rudens līdz pavasarim – ar pārtiku un vitamīniem;
5. jāēd veselīgi ēdieni;
6. dienas ieteicamais šķidruma daudzums 1,5 litri;
7. jākontrolē savs svars, jo aptaukošanās saistīta ar pastiprinātu iekaisumu rašanos;
8. mutes veselība nodrošina vispārēju veselību, jo asiņojošās smaganās izveidojies iekaisums bojā asinsvadus, palielinot infarkta un insulta risku;
9. jābūt optimistam, jo, ja rodas kāda problēma, optimists visu savu enerģiju iegulda, lai atrisinātu to, taču pesimists visu enerģiju iegulda, lai uztrauktos un pārdzīvotu, kā rezultātā rada sev iekaisumus;
10. svarīgi, lai būtu sociālās attiecības un līdzcilvēku atbalsts.

No 5 zirņiem piešķiru

Neliela atkāpe

Grāmatu pamanīju jau labu laiciņu atpakaļ. Tā mani piesaistīja ar anotāciju uz pēdējā vāka, jo šķita tāda vilinoša un neparedzama, taču cena atturēja. Šoreiz tā bija ielikta plauktā, kur stāv nocenotās grāmatas ar defektiem, jo cietais vāks nobružājies netīrs. Pie kases vēl nebiju pārliecināta, vai man pirkt pa 16 eiro ar tīru vāku vai pa 10 eiro ar netīru vāku. Apdomājos un sapratu, ka grāmatas saturs jau nemainīsies no tā, kāds būs tās vāks, tāpēc nopirku lētāko variantu. Atnākusi mājās, grāmatas vāku notīrīju ar ziepjūdenī samērcētu drāniņu. Kļuva kā jauna.

……………………

Romāns ir par 34 gadus vecu sievieti Bretu, kuras dzīve pēc mātes nāves sagriežas kājām gaisā. Abi vecākie brāļi tiek pie miljoniem vērtiem mantojumiem, bet Breta, tā vietā lai kļūtu par kosmētikas firmas viceprezidenti un akciju turētāju, paliek tukšā līdz mirklim, kamēr īstenos savus 14 gados sarakstītos dzīves mērķus. Kopš mērķu uzrakstīšanas pagājuši 20 gadi. Viss sen jau mainījies! Kā māte, kuras mīļā meitiņa viņa bijusi, varēja tā izrīkoties? Taču māte meitu pārāk stipri mīlēja un saprata, ka meita ir spējīga uz ko vairāk par bagātu un bezrūpīgu līdzšinējo dzīvi. Un vienīgais, kā meitu varētu sapurināt, bija šis izaicinājums.

Piekritīsiet, ka sievietei bez bērniem, kaut arī viņai jau pāri trīsdesmit, ir daudz reiz vieglāk izmainīt savu dzīves ritmu, realizējot intereses, nekā sievietei, kuras dzīve pakārtota bērniem.

Grāmata viegli lasāma, emocionāla un vietām arī paredzama, kaut sižets veidots netradicionāli. Nedaudz kaitināja pārāk daudz sakritību, kas dzīvē nemēdz notikt.

Lika aizdomāties par saviem bērnības sapņiem. Nekādi grandiozie tie padomijas bērnam, kas ielikts noteiktos valsts politikas rāmjos, jau nebija. Suns, darbs, ģimene un, lai nekad nepiedzīvotu karu.