No 5 zirņiem piešķiru

 

Grāmatas galvenā varone, trīsdesmit gadus vecā Eleanora, apkārtējiem šķiet īpatna, jo viņa neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem. Savos spriedumos Eleonora ir nobriedusi un prātīga, tāpēc pilnīgi saprotams, ka viņa ir pašpietiekama un varbūt šī iemesla dēļ - arī vientuļa. Vēl jau visam pāri stāv bērnībā piedzīvotā traģēdija, kas radījusi ne tikai redzamas rētas, bet arī psiholoģiskas problēmas, kurām jaunā sieviete pati mēģina tikt pāri. Un šīs pozitīvās izmaiņas rodas apsēstā pusaudzes naivuma izpausmē, cenšoties iepatikties kādam jaunam mūziķim.

Grāmata, kuru nevar atlaist vaļā, neizlasot vienā rāvienā līdz galam. Burtiski kā magnēts notur labā valoda, ārkārtīgi daudz trāpīgu domu par apkārt notiekošo (sevišķi pirmajā sadaļā “Labās dienas”), kas liek pasmaidīt, kā arī intriga par jaunās sievietes bērnības likstām.

 

Lasot atzīmēju vērtīgākos citātus (ik pēc pāris lappusēm teksts pārklāts ar dzeltenām marķiera strīpiņām). Te būs tikai daži no tiem.

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

Emocijām pārsātināta grāmata, kurā no vīrieša skatupunkta aprakstīti vienas ģimenes laimes mirkļi un sāpīgi kritieni bezizejas bezdibenī. Grāmata par vecāku ciešanām un savstarpējām attiecībām, cīnoties par sešus gadus vecā dēla dzīvību, kam konstatēts neārstējams smadzeņu audzējs.

“Grūti noticēt, ka reiz mēs uztraucāmies par dzimumzīmīti, kura piepeši bija parādījusies Džekam uz kakla. Grūti noticēt, ka reiz mēs kritām panikā par mazuļa attīstību, brīnījāmies, kāpēc viņš vēl nestaigā, kāpēc viņš pat nemēģina salikt piramīdu no vairāk nekā trim klucīšiem. Brīdī, kad daktere Flenegena ar loka zāģi atver Džeka galvaskausu, ir grūti noticēt, ka mēs uztraucāmies par tādiem sīkumiem. Akurāts griezums, gluži kā ledū izcirsts āliņģis kādā karikatūrā. Sveša cilvēka rokas pieskaras mana bērna smadzenēm.”

“Ja agrāk kāds man būtu teicis: iedomājies sevi šādā situācijā! Kā tu reaģētu? Kā aizvadītu dienas, ja tev būtu paziņots, ka tavs bērns mirst? Nezinu, ko es būtu atbildējis. Varbūt būtu iztēlojies garus vakarus, kad mirkstu asarās, situ dūres pret krūtīm, diedelēju, nolādu Dievu un lūdzos, lūdzos, lūdzos, lai notiek brīnums. Tā nebija. Mani visvairāk satrieca notiekošā ikdienišķums. Tas, ka iepriekšējās dzīves spožie mirkļi nu bija izpostīti, melnu sēru ieskauti."

 

P.S. Pirms ķēros klāt pie grāmatas lasīšanas, ieskatījos sadaļā “Pateicības”. Cik noprotu, pats autors ir pieveicis cīņu ar vēzi, tāpēc viņam nav sveši pārdzīvojumi, ko šī slimība ienes ģimenē. Un vēl, - lasot grāmatu sapratīsiet, kāpēc uz vāka ir saulespuķes.


Rūta Hogana “Pazaudēto lietu glabātājs ”

04.08.2019.

No 5 zirņiem piešķiru

     

Manuprāt, garlaicīga grāmata ar banālu noslēgumu, kuras cena (16,65 eiro Jāņa Rozes grāmatnīcā) neadekvāta uzrakstītā satura vērtībai. Grāmatas 222. lappusē bija viens labs citāts, ko es attiecinātu tieši uz šo izdevumu. “Kā šādām muļķībām var atvēlēt vietu grāmatplauktā? Miljoniem cilvēku maksā sūrā darbā nopelnīto naudu par šādu mēslu! Tas pat nav labi uzrakstīts mēsls.” Savukārt 212. lappusē uzrakstīta pilnīga taisnība – “…lasītājiem patīk tas, ko mēs (domāts – izdevēji) iegalvojam, ka viņiem patiks.”

 

Rakstnieks Entonijs Peardū jaunībā pazaudēja kādu mīļotās sievietes dāvanu, tāpēc, mīkstinot vainu, pusi savas dzīves pavadīja, vākdams citu pazaudētās lietas, pie katras pieliekot zīmīti, kad un kur tā esot atrasta. Par atrastajām lietām viņš sacerējis stāstus, kas tikuši publicēti. Dzīves beigās pazaudētās lietas jau aizņēma lielu plauktu rakstnieka kabinetā. Kad rakstnieks nomira, māju ar visām atrastajām lietām mantoja asistente Laura, kurai pēc testamenta nosacījumiem bija dots uzdevums atrast šo pazaudēto lietu īpašniekus.

Lielāko grāmatas daļu aizņem divi nesaistīti apraksti par asistentes Lauras dzīvi, kura mūžīgi dzer tēju un par kāda izdevēja Spridzinātāja dzīvi, kas mīl suņus, bet nemīl sievietes. Starp šiem garlaicīgajiem dzīves aprakstiem, nesaprotu, kādā sakarā, iepīti daži rakstnieka Entonija atrasto lietu stāsti (nelikās interesanti, tāpēc beigās nemaz nelasīju). Par pazaudēto mantu īpašnieku atrašanu veltītas vien dažas lappuses pašās grāmatas beigās.

Divi citāti gan patika.

“(..) par neglītumu var vainot gēnus, par tumsonību – izglītību, bet nav nekāda attaisnojuma, ja esi garlaicīgs.”

“(..) grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā.”

..........

Kad izlasīju (precīzāk – izmocīju) romānu, nolēmu papētīt sīkāk anotācijas slavinājumu uz pēdējā vāka, kur rakstīts, ka grāmata “kļuva par Sunday Times bestselleru, bet Richard & Judy Book Club un Sunday Herald to izvēlējās par gada grāmatu.” Iegādājoties grāmatu, man kā nezinātājai, protams, šie angļu nosaukumi likās ļoti vērtīgi un nozīmīgi. Uzķēros uz vārdiem “gada grāmata”, taču šobrīd uzskatu, ka tā ir tikai reklāma un daļēja lasītāju maldināšana.

Britu laikraksts Sunday Times katru nedēļu publicē pārdotāko grāmatu topu. Iespējams, ka “Pazaudēto lietu glabātājs” ticis kādā no šiem topiem, tāpēc tagad tiek tā slavināts. Konkrēto topu neatradu, jo Sunday Times interneta versija ir par samaksu. Taču palieku pie atziņas, ka ne vienmēr nopirktais grāmatu daudzums liecina par to, ka grāmata ir vērtīga.

Richard & Judy Book Club ir lasītāju klubiņš, kas kā mājas lapa darbojas kopā ar Lielbritānijas mazumtirgotāju WHSmith, kam viena no daudzajām nozarēm ir arī grāmatu tirgošana. Manā skatījumā šis Richard & Judy Book Club atgādina mūsu Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, kur vērtējumu dod “parastā tauta”, nevis profesionāli literāti.

Sunday Herald ir Skotijas svētdienas laikraksts.

Meklējot informāciju par “Pazaudēto lietu glabātājs”, atradu, ka 2017. gadā grāmata bijusi iekļauta Goodreads Choice Awards (vienīgie lielākie grāmatu apbalvojumi, par kuriem nolemj lasītāji) 20 labāko grāmatu nominācijā grupā Best fiction. Tās reitings no 5 ballēm ir 3,82.

 

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Aizrautīgs detektīvromāns, kurā iesaistīti vidusskolas vecuma jaunieši.

Perfektā teicamniece Bronvina, talantīgais sportists Kūpers, skaistule Adija, policijas redzeslokā nonākušais Neits un skolas tenku bloga autors Saimons ierodas uz pēcstundām, viņuprāt, pārpratuma pēc. Kaut arī visi pieci lieliski zina skolas noteikumus, ka telefonus uz stundām līdzi nedrīkst ņemt, visu piecu somās, tās pārbaudot, atrasti telefoni. Jaunieši apgalvo, ka tie nav viņu un tos kāds ir ielicis, taču skolotāju tas neinteresē.

Pēkšņi vienam no skolēniem paliek slikti, un slimnīcā viņš mirst. Pārējie četri tiek turēti aizdomās. Drīz vien par katru atklājas kāds noslēpums, kas varēja būt iemesls slepkavības izplānošanai. Pēc šo noslēpumu nākšanas gaismā, visu četru dzīve pamatīgi izmainās. Tikai tagad katrs no viņiem var īsti novērtēt, kas ir patiesi draugi un kas par tādiem izlikušies.

Kā teica kāda galvenā varoņa omīte: “Pirms kļūst labāk, viss kļūst sliktāk.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā