|
Grāmata man atgādina lauskās sasistu spoguli, ko autore piedāvā lasītājam salīmēt kopā gluži kā puzli. Tomēr dažas lauskas - apzināti vai neapzināti - ir pazudušas, neļaujot atjaunot spoguļa veselumu. Grāmatu veido 84 īsas nodaļas, kurās caurvijas skumjas, vientulība un vainas apziņa. Vecmāmiņa skumst pēc vīra, kurš devies aizsaulē uz Tamangūru. Meitene savukārt skumst un jūtas vainīga, jo viņas klātbūtnē upe aiznesusi brālīti. Iespējams, tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc vecāki meiteni aizsūtījuši dzīvot pie vecvecākiem. Mani māc bažas par meitenes psihisko stāvokli, jo pie vecmāmiņas bieži viesojas kāda savāda sieviete, kura, manuprāt, varētu ciest no psihiskiem traucējumiem. Viņa ierodas ciemos kopā ar Elvisu Presliju, kuru redz tikai pati.
Citāti |
||||||
|
Divdesmit sešus gadus vecajam Emīlam atlicis dzīvot pavisam nedaudz, jo viņš sirgst ar neārstējamu atmiņas zudumu. Nevēlēdamies savus pēdējos mēnešus pavadīt slimnīcā un sāpināt sev tuvos, kas pārdzīvotu par viņa kardinālajām veselības izmaiņām, Emīls nolemj piepildīt savu pēdējo sapni, dodoties ceļojumā uz Pireneju kalniem. Tā kā viņš baidās nomirt vienatnē, jauneklis kā ceļabiedru paņem līdzi pilnīgi svešu, dažus gadus par viņu vecāku sievieti Žoannu, kas atsaukusies uz Emīla sludinājumu interneta vietnē. Uzsāktais ceļojums gan Emīlam, gan Žoannai ir iekšējs personisks ceļojums, jo abus dotajā brīdī skar smagi pārdzīvojumi. Ceļojot kopā, viņi pamazām viens otram atveras, rodot atbalstu, rūpes, zaudējuma pieņemšanu un mīlestību. Žoannas noslēpumainība romāna sākumā mani aizrāva, kaut gan iekšēji šo to varēju paredzēt. Taču, tuvojoties grāmatas vidum, es pamazām sāku zaudēt interesi, jo stāstījuma temps kļuva lēns. Var jau būt, ka tādā veidā autore vēlējās parādīt ikdienas rutīnu un slimības gaitu. Interese atgriezās vien grāmatas beigās.
|
||||||
|
Gertas māte pēc tautības ir čehiete, bet tēvs – vācietis. Tieši šī vācu izcelsme nosaka Gertas likteni un apgriež viņas dzīvi kājām gaisā. Kara noslēgumā, kad Čehijas pilsētu Brno ieņem Padomju armija, Gertai, tāpat kā citiem Čehijā dzīvojošajiem vāciešiem, nākas pamest savas mājas, lai dotos uz nometni, kas atrodas netālu no Austrijas robežas. Turklāt Gerta šo nāves gājienu piedzīvo kopā ar savu jaundzimušo meitiņu. Gertai izdodas izglābties no nometnes. Kopā ar citām vācu tautības sievietēm viņa vairākus gadus strādā piespiedu darbā kādā lauku saimniecībā. Kad rodas izdevība atgriezties savā dzimtajā pilsētā Brno, Gertai vairs nepieder agrākā dzīvesvieta. No tuviniekiem dzīva palikusi vien meita Barbora. Piepildās Gertas teiktais vēl pirms kara: “Tagad viss būs citādi, un neviens vairs nebūs tik laimīgs kā agrāk”. Vācu izcelsme uzspiedusi zīmogu uz visu dzīvi. “Tagad viņa nav nekas, vien ķermenis svešumā. Viņa nav nekas, vien te strādā, kamēr viņai to ļaus.” Lai gan romāns vēsta par smagu un ilgu laiku noklusētu tēmu - vācu tautības civiliedzīvotāju masveida izraidīšanu no Čehoslovākijas tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām – , stāstījuma veids mani nespēja aizkustināt un neizraisīja emocionālu piesaisti galvenajai varonei. Grāmata šķita ne vien drūma un ar bezcerības piegaršu, bet arī garlaicīga. Lasīšana ritēja ārkārtīgi lēni, tāpēc vairākas nedēļas nespēju saņemties, lai romānu pabeigtu. Uztvert traucēja daudzie personāži, kuru vārdus nespēju atcerēties, man svešie ielu nosaukumi, kā arī tekstā iepītie vārdi vācu valodā. |
||||||
|
Pirms pieciem gadiem grupveida pašnāvībā gāja bojā Enna meita Annija. Dīvaini, ka tikai tad, kad tēvs uzzināja savu diagnozi – neārstējams vēzis –, viņš, būdams savas nāves priekšnojautās, nolēma atklāt meitas nāves apstākļus. Kāpēc šī doma nebija radusies jau agrāk? Tā taču nav situācija, kurā aizbildināties, ka tādām lietām nav laika. Annijai jau no bērnības piemita “nemitīga vajadzība pēc attiecīgajā brīdī apkārt esošo atzinības un uzslavām un ārkārtīga neatlaidība, tiecoties uz saviem mērķiem. (..) viņā vispār nebija noslieces samierināties ar apkārtējo cilvēku standartiem. Viņa samērojās tikai ar absolūtiem.” Ar izcilību pabeigusi franču valodas studijas Igaunijā, Annija nonāca Parīzē. Tieši tur – apkārtējā vide, notikumi un pieredze – lika viņā kaut kam mainīties. Jaunībā taču ir tik raksturīgi meklēt dzīves jēgu: domāt par reliģiju, Dieva esību vai neesību, dzīvi un nāvi. Atgriežoties Igaunijā, Annija iesaistījās komūnā, kurā jaunieši izolējās no apkārtējās pasaules un, bara instinkta vadīti, rīkojās pēc viņu pašu izdomātiem rituāliem un noteikumiem. Kur ir robeža, ko bara ietekmē nevajadzētu pārkāpt?
Grāmatu biju izlasījusi līdz pusei, taču laika trūkuma dēļ lasīšanu uz pāris nedēļām pārtraucu. Kad atsāku, nācās lasīt no sākuma, jo bija pazudis pavediens un daļa iegūtas informācijas bija jau piemirsusies.
Citāti |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Laiks skrien vēja spārniem. Jāizbauda katra minūte, kas dota. |
||
|
||
|