Pavisam nejauši, ejot garām krievu grāmatu plauktam, Jāņa Rozes grāmatnīcā pamanīju šo dārgumu. Izrādās, ka tā ir trešā (noslēdzošā) daļa populārajiem bestselleriem „Pirms atkal tiksimies” un “Pēc tevis”. Tā kā nebija vēl latviešu tulkojuma, krievu grāmatu bez maksas internetā atradu e-versijā.

Lūisa ierodas Ņujorkā, lai uzsāktu darbu pie turīga biznesmeņa, pieskatot viņa depresīvo sievu Agnesi. Te viss Lūisai ir jauns un neierasts – darba devēju lielais dzīvoklis 5. avēnijā, ģimeni apkalpojošā personāla daudzveidība, braucieni limuzīnā, piedalīšanās krāšņos labdarības pasākumos un ballēs, bagātnieku savstarpējās attiecības... Skan jau skaisti, bet Lūisai visu laiku nākas paturēt prātā, ka viņa ir tikai kalpa lomā. Un lai arī saimnieka sieva Agnese ar Lūisu labi saprotas, saucot viņu par draudzeni, kā vēlāk izrādās, tā nemaz nav, jo glābjot savu ādu, draudzene tiek netaisnīgi nodota.

Līdz ar visām darba lietu nepatikšanām, Lūisai jātiek skaidrībā arī ar savu otru pusīti. Vai tas būs paramediķis Sems, kas palicis Londonā, vai Ņujorkā satiktais Džeiks, kas bezgala līdzīgs mirušajam Vilam.

Lūisa nav mācījusies augstskolā, un viņai nav profesijas, tāpēc visu līdzšinējo dzīvi jaunā sieviete veltījusi citiem, darot to, ko citi vēlas. Būdama Ņujorkā, viņa beidzot saprot, ka vēlas dzīvot priekš sevis un darīt to, kas viņai patīk. Grāmata vēlreiz apliecina, ka cilvēks daudz ko var sasniegt arī bez augstiem izglītības grādiem, ja viņam piemīt tādas rakstura īpašības, kā godīgums, līdzjūtība, draudzīgums un varbūt pat bērnišķīgs naivums.

Grāmatas sākuma daļā šķita, ka nebūs nekas interesants, jo notikumi visu laiku stampājās uz vietas. Un tad nāca vaļā slūžas. Arī burtiskā nozīmē, jo kārtējo reizi šīs autores grāmatu bez sakāpinātām emocijām un asarām nespēju izlasīt. Un šis citāts, domāju, ka liks kaklā kamolu norīt daudziem latviešiem svešumā. “Esot prom tālu no mājām, tu mēģini vienlaicīgi nosēdēt uz diviem krēsliem, bet tava sirds tiek rauta uz pusēm”.

P.S. Pēc gada – 2019. gada septembrī – grāmata nonāca arī pie latviešu auditorijas.

Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Vizuāli krāšņa un labi pārskatāma grāmata, kuru vecāki var lasīt un šķirstīt kopā ar bērnu. Par putniem uzrakstītie teksti nav sarežģīti un gari. Biju pārsteigta par dažiem interesantiem faktiem, kurus iepriekš nemaz nebiju zinājusi. Ļoti patika tas, ka katra putna attēlam ar bultiņām tiek norādītas raksturīgās pazīmes, piemēram, garš cekuls, balts laukums uz pleciem u.tml.

Grāmatai tomēr ieliku tikai četrus zirņus no pieciem, jo autors – būdams polis, iespējams, ka raksturo Polijā visbiežāk sastopamos putnus. Man pietrūka apraksti par cielavu, lakstīgalu un pīlēm. Ja nu reiz iet runa par visbiežāk sastopamajiem putniem, kurus bērns ar vecākiem var ieraudzīt brīvā dabā, tad klinšu ērglis un jūras ērglis šai sarakstā lieki, jo tos Latvijā tuvāk var apskatīt laikam tikai Zooloģiskajā dārzā. 

Neesmu nekāds speciālists par putniem, bet pēc pieejamās literatūras latviešu valodā esmu secinājusi, ka pietrūkst labas latviešu autoru putnu grāmatas, kurā būtu kvalitatīvas bildes, interesanti apraksti, iespēja paklausīties putnu dziesmas un izpētīt putnu olas. Lai iegūtu šo informāciju, šobrīd nepieciešams izšķirstīt vairākus izdevumus.

No 5 zirņiem piešķiru

Otrā pasaules kara beigas – 1945. gada janvāris. Cilvēku grupa, cenšoties izvairīties no krievu un vācu karavīriem, mēro tālo ceļu līdz Gotenhāfenei, kur krastā stāv vairāki kuģi, lai uzņemtu bēgļus un ievainotos vācu karavīrus evakuēšanai.

Lai arī grāmatā ir vairāki personāži, tā rakstīta tikai no četru cilvēku skatupunkta. Trīs no viņiem ir dažādu tautību bēgļi - lietuviešu izcelsmes medmāsa Joana, piecpadsmitgadīgā poliete Emīlija un ievainotais prūsis Florians, kas vienotā bariņā cenšas pievarēt bargo ziemas ceļu. Ceturtais personāžs ir kuģa “Vilhelms Gustlofs” matrozis - vācietis Alfrēds, kura reālā dzīve pavisam nesakrīt ar viņa fantāzijām.

Visi četri personāži galvenokārt apraksta vienas un tās pašas situācijas, tādā veidā bremzējot kopējo grāmatas stāstījumu un vietām liekot lasītājam garlaikoties. Piemēram, Alfrēda tekstu – it sevišķi vēstules Hannelorei, lasīju pavirši vai pat nelasīju nemaz. Saprotu arī rakstnieci, jo Alfrēds kā personāžs bija nepieciešams tamdēļ, lai lasītājs gūtu vairāk informācijas par kruīza kuģi «Vilhelms Gustlofs», kam šis romāns veltīts, jo kā izrādās, 1945. gada 30. janvārī padomju zemūdenes torpēdas nogremdēja šo kuģi Baltijas jūrā, nogalinot deviņus tūkstošus bēgļu, to starpā piecus tūkstošus bērnu. Izglābās tikai nepilns tūkstotis.

Mana astoņpadsmitgadīgā meita grāmatu izlasīja vienā rāvienā un teica, ka tā pat patikusi labāk par šīs autores grāmatu “Starp pelēkiem toņiem”. Es gan tam nepiekrītu, jo romānu “Jūras sāļums” ar azartu spēju izlasīt tikai līdz vietai, kur visa bēgļu grupa nonāk Gotenhāfenē. Tālāk romāns šķita samocīts un ne tik interesanti uzrakstīts, tāpēc es to lasīju ar ilgiem pārtraukumiem. Nobeigums tāds pavisam ātrs, it kā rakstniece savus spēkus būtu jau izsmēlusi.

Ļoti patika, ka grāmatā bija ieliktas kartes ar valstu teritorijām 1945. gadā un mūsdienās. Lasot romānu, ik pa laikam tās pārskatīju.

Jaunatklājums

Kuģa "Vilhelms Gustlofs" nogrimšana bijusi vēsturē lielākā kuģa katastrofa. Līdz tam domāju, ka šo nelaimes titulu saņēma “Titāniks”.

Manā bērnībā mēs visi tikām baroti ar nepatiesību par krievu armijas cildenumu, godīgumu un cilvēcību kara laikā, liekot šai armijai pretstatā vāciešus kā nežēlības iemiesojumus, izvarotājus un nogalinātājus. Kā izrādās, padomju vēsture mūs pamatīgi maldinājusi.

Citāti par karu

Turpinājums ...