|
Ļoti patika autores rakstīšanas stils. Tas izstaro mīļumu. Tekstā jaušams vieglums un smalks humors, kas manī raisīja asociācijas ar Astrīdas Lindgrēnes grāmatu “Trokšņu ciema bērni”. Notikumu stāstītāja ir Luīze dažādos vecumposmos – 10 gados, 22-os gados un 30 gados. Stāstījums sākās ar to, ka Zelma (Luīzes vecmāmiņa) sapnī redzēja okapi. “Okapi ir aplams dzīvnieks, (..) un izskatās pavisam nejēdzīgs ar savām zebras kājām, tapira gurniem, rūsassarkano rumpi, kas veidots kā žirafei, ar savām stirnas acīm un peles ausīm.” Ik reizi, kad Zelma to bija nosapņojusi (trīs reizes mūžā), kāds ciema iedzīvotājs tuvākās diennakts laikā nomira. Šī nolemtības diennakts bija vissmagākais ciema ļaužu pārbaudījums, kā arī reize, kad viņi viens otram atklāja noklusētās patiesības. Ar sajūsmu un patiesu baudu lasīju sadaļu par Optiķa mīlestības atklāsmi pret Zelmu (24. lpp.). Lai izjustu mazā Vestervaldes ciemata gaisotni, lasītājs tiek iepazīstināts ar vairākiem kolorītiem personāžiem: Luīzes mammu Astrīdu un tēvu Pēteri, draugu Mārtiņu un viņa tēvu Palmu, Zelmas vīramāsu Elzbeti, nīgro Marlīzi, budistu Frederiku, kā arī ar suni Aļasku. Grāmata ir par cilvēciskajām attiecībām. Es to uztvēru kā autores pateicības vēstījumu vecmāmiņām un vectētiņiem, kas aktīvi piedalījušies savu mazbērnu audzināšanā, kad vecākiem nav vaļas un gribēšanas.
Citāti |
||||||
|
Sērijveida slepkava nogalina četrus cilvēkus, atstājot līdzās līķiem atjautības uzdevumiem līdzvērtīgas norādes. Izmeklēšanā piedalās vairāku cilvēku komanda. Tā kā grāmatā ir ļoti daudz personāžu, un man ir slikta atmiņa uz cilvēku vārdiem (šajā reizē - norvēģu), kā grāmatzīme kalpoja papīra lapiņa ar uzrakstītiem būtiskāko personāžu vārdiem.
Izmeklētāju komanda: Holgers Munks – īpašās izmeklēšanas vienības vadītājs Mīa Krīgere – izmeklētāja Jūns Larsens jeb Karijs – izmeklētājs Gabriels Merks – datorspeciālists, izbijušais hakers Liliana Lunda – tiesu mediķe, patologanatoms Anete Goli – prokurore Ilva Ludvigs Gronlijs
Īsti nepatika autora rakstīšanas stils. Bieži neizpratu personāžu domu gaitu, kas tika attēlota slīprakstā. Atrisinājums arī palika “gaisā karājoties”. Kā teikt –, lai lasītājs izdomā pats, kā izķepurojās un palika dzīvi tie, kam bija jāpaliek dzīviem. Šī ir trešā Samuela Bjorka grāmata, kurā piedalās iepriekš nosauktā izmeklētāju komanda. Tā kā notikumi ir pilnīgi nesaistīti, netraucēja tas, ka pirmās divas grāmatas neesmu lasījusi. |
||||||
|
Romānā aprakstītie notikumi norisinās Aļaskā. Kur vēl citur vienkopus varētu satikt vientuļniekus ar ne tik labu pagātni, ja ne te – pasaules nostūrī, kur šaujamieroči un medības ir ikdienišķa padarīšana. Pēc aprakstītā jāsecina, ka ciematā dzīvo vien pāris cilvēki. Nerunīgais Benedikts, kas skumst pēc projām aizbraukušā brāļa. Besa (Elizabete), kas šurp atbraukusi pieskatīt desmit gadus vecu puisēnu cerībā, ka šādā veidā spēs aizbēgt no vainas apziņas. Vjetnamas kara veterāns Frīmans, kas te ieradies pirms diviem gadiem kāda traģiska notikuma rezultātā. Vēl te mitinās Kols - Benedikta ģimenes draugs, kas gadiem ilgi spējis noslēpt pastrādātās neģēlības, kā arī Kola pudeles brālis – brutālais Klifords. Sniega vētras laikā pazūd puisēns. Meklējot viņu, atklājas katra personāža domas un pagātnes grēki. Kaut gan romāns ieguvis vairāk kā desmit godalgas, manuprāt, tas neattaisno cerības. Lasās gan ātri, jo grāmatai 175 lappuses un īsas nodaļas.
Citāti |
||||||
|
Ziemassvētkos saņēmu dāvanā nelielu grāmatu, ko tajā pat vakarā arī izlasīju. Manuprāt, daudz liekvārdības, kas ietver vairākkārtēju atkārtošanos par vienu un to pašu. Arī no maketēšanas viedokļa neekonomiski aizpildīti lapu atvērumi, uz kā rēķina varēja samazināt kopējo grāmatas lappušu skaitu, tādā veidā saudzējot dabu. Sižeta līnija tādā bišķi vecmodīgā stilā, īpaši par to, ka skolas salidojumā viens izstāstījis dzīves pamācošu pasaku “Kurš pievācis manu Sieru?”, bet pēc pasakas noklausīšanās bijušie klases biedri pārrunājuši, kā viņiem dzīvē gājis ar to Siera pazaudēšanu un jaunā Siera iegūšanu. Papētīju, kurā gadā grāmata tapusi. Izrādās - tālajā 1999. gadā. “Zvaigzne ABC” to izdevusi 2000. gadā un tagad – 2023. gadā – pārpublicējusi vēlreiz. Vairāk kā 20 gadi ir pietiekami ilgs laika periods dzīves gudrību pasniegšanas stila mainībai. Novērtēju tikai ar diviem zirņiem, jo izklāstīta priekš manis sen zināma atziņa, ka vienmēr jābūt ne tikai gataviem pārmaiņām, bet jārod sevī arī iekšējs gribaspēks mainīties.
Citāti, kas secīgi atklāj grāmatas galveno domu |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni. |
||
|
||
|