Cita izvēle

Nobijos no solītajām lietusgāzēm ar krusu un uz Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku gājienu neaizbraucu. Toties uzsāku veidot aprakstu par Minhenes ceļojumu.

Dēla acīte

Kļūstot vecākiem, dzimšanas dienas pārtop par parastām dienām.

Centralizēto eksāmenu programmatūra

Šūmēšanās ap centralizēto eksāmenu programmatūru, kas, kā bija publicēts ziņu portālos, izmaksājusi pusotru miljonu, turpinās.

No viena darbinieka (nu jau bijušā) šodien saņēmu ziņu, ka VISC vadībai jānosūta saraksts ar kodiem, kādu skolu darbus esmu labojusi. Nesaprotu, kāpēc man tas būtu jādara, ja es sistēmā gāju ar savu lietotājvārdu. Pareizi uzprogrammētai datubāzei jāspēj atlasīt visus datus, kādus savadījis konkrētais lietotājs.

Kad nakšņo mežā

Meita nakšņoja kaut kādā telšu vietā pie Gaujas. Rīta pusē centos sazvanīt, taču abonents nebija sasniedzams. Sāku stresot. Vairākas stundas nespēju par ne ko citu domāt. Prātā rādījās lāči, kas klaiņo pa Latvijas mežiem.

Atceltās ārsta vizītes

Martā pieteicu tēvu uz ikgadējo vizīti pie neirologa, kas specializējies Parkinsona slimnieku ārstēšanā. Vizīte bija ieplānota jūnijā. Dažas dienas iepriekš piezvanīja no reģistratūras un pateica, ka vizīte tiek pārcelta. Piedāvāja jūlija vidu. Šodien atkal piezvanīja un atcēla vizīti. Tagad pārlika uz augusta beigām. Nesaprotu, kas tā par pacientu čakarēšanu? Tēvs jau bija sagatavojis visas nepieciešamās analīzes.

Arī darāmos darbus var noskatīties no citiem

Nopirku pāris samtenes un aizvedu iestādīt puķu dobē pie meitas dzīvokļa. Kur nu bez ziņkārīgās kaimiņienes! Arī tā iznāca laukā apkaplēt savu vienīgo krūmu. Ko viņa vēlējās man parādīt? To, ka ir čakla, vai to, ka beidzot iegādājusies kapli?

Acis turēt ciet

Jau gandrīz nedēļu pavadu pie datora, gatavojot aprakstu par Minhenes-Zalcburgas ceļojumu. Pārpūlētās acis liek sevi manīt. Kņud. Rodas vēlme visu laiku tās turēt ciet.

Minhenes – Zalcburgas ceļojuma aprakstu lasīt šeit.

Mana dakterīte

Meita iesniedza dokumentus rezidentūrā. Turēšu īkšķi, lai tiktu.

Sēņotāji

Pirmo reizi šajā gadā ar riteņiem mežā izbraukājām mūsu sēņu vietas. Pilnīgs tukšums. Nav pat neēdamās. Nesaprotu, kā grāmatas “Sēņotāja” (vērtējums šeit) galvenā varone, katru dienu no agra pavasara līdz vēlam rudenim ejot sēņot, vienmēr kaut ko atradusi. Vai tiešām tas ir iespējams? Vai arī tā bija tik vien kā autores iedoma pēc sēņu grāmatas izskatīšanas?

Smilškastes laiki

Jau kuro dienu noraugos, kā kaimiņi uz maiņām sēž smilškastē līdzās saviem puišeļiem. Smilškastes laiki katram jāizdzīvo vismaz divas reizes – bērnībā un vecākiem esot.

Putekļi

Braucām pa grantētu ceļu ar riteņiem. Tikai viena no visām mašīnām, kas mūs apdzina, garām braucot samazināja ātrumu, lai neietītu mūs putekļu mākonī. Liela daļa cilvēku nemēdz aizdomāties par citiem.