Ceļojums uz Azoru salām (2. diena)

Līdzko izkāpām no lidmašīnas Terceiras salā (viena no deviņām Azoru salām), stiprais vējš uzvēdīja govs mēslu smaku. Piena lopkopība ir galvenā lauksaimniecības nozare, jo salu klāj lekni zāļu lauki, kas viens no otra norobežoti ar akmens krāvumiem. Kad govis apēdušas zāli vienā norobežotajā teritorijā, saimnieks tās pārved uz citu teritoriju. Govis visu laiku atrodas uz lauka. Tās netiek vestas uz kūti, kā pierasts pie mums. Arī slaukšanas aparāts ceļo līdzi govīm no viena lauka uz citu.

 

 

Raugoties no lidmašīnas, sala izskatās it kā būtu noklāta ar zaļiem ielāpu laukumiem.

 

Staigājot par Terceiras salas pilsētu Angra, pamanīju studentus, kas, tērpušies dīvainā apmetnī, pulcējās pilsētas centrā uz kaut kādu pasākumu. Tumši zilo apmetni klāja dažādas emblēmas – citam vairāk, citam mazāk. Pie apmetņa (nezinu vai tas bija visiem) piestiprināta sapīta lente, kas atgādināja “pūķa” asti. Iemeslu šim pasākumam nezinu, bet ienāca prātā doma – emblēmu (ordeņu) vairāk tiem, kas piedalījušies dažādos studentu pasākumos vai arī labāk nokārtojuši eksāmenus.

Abiem studentiem apmetnis vēl nav uzvilkts. Tas pārlikts tikai pār plecu. 

 

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.

Ceļojums uz Azoru salām (3. diena)

1960-tajos gados kāda privātīpašuma saimnieks pamanīja, ka viņam sāk pazust govis. Meklējot tās, tika atrasta vulkāniskās lavas veidota ala (Algar do Carvao). Kā teica vietējā gide, tādas alas pasaulē tikai divas – Terceiras salā un Indonēzijā. Šobrīd šī teritorija pieder pašvaldībai.

Vulkāniskās lavas veidota ala Algar do Carvao.

 

Skats uz debesīm, atrodoties alā.

Alas iekšienē.   Kalna virspusē aug virši, kas tik lieli kā krūmi.

 

1. maija darba svētkus salas iedzīvotāji atzīmē, pilsētā vai savos pagalmos izliekot lupatu lelles, kas līdzinās mūsu Sabiles lellēm.

 

Veiksmīgi sagadījās, ka tieši šodien vienā no Terceiras salas ciemiem vakarpusē bija ieplānots vēršu/buļļu skrējiens. Biju iedomājusies, ka vairāki buļli tiks palaisti skriet pa ciema galveno ielu, sacenšoties, kurš būs ātrāks, jo gide izteicās, ka šis pasākums esot bīstams. Tomēr bija pavisam savādāk. Ierobežotā ciema laukumā četri buļļi tika izlaisti pa vienam. Katrs bullis laukumā pavadīja apmēram 20 minūtes. Drosmīgākie vīrieši tos kaitināja līdzīgi kā matadori vēršu cīņās Spānijā, bet 10 baltos kreklos tērpti vīrieši turēja garu, resnu auklu, kas apsieta ap bulli, tādā veidā neļaujot bullim izskriet ārpus norobežotā laukuma. Vietējiem šis pasākums sagādāja prieku, taču man bija žēl dzīvnieka, kas, apmulsis no pūļa aurošanas, skraidīja šurpu turpu un centās iztrenkāt drosminiekus, kas stājās tam pretī.

Uz šo tradicionālo pasākumu ieradušies ārkārtīgi daudz skatītāju.

Tuvāko māju īpašniekiem “pļaujas laiks”, jo par samaksu tie ielaiž skatītājus savās mājās.

Mēs stāvējām uz 2. stāva jumta terases.

 

Sievietes pa logu izkarinājušas savus darinājumus, lai parādītu, kādas labas saimnieces.

 

Savukārt vīrieši izrādās, kaitinot bulli, bet pēc tam bēg no tā.

Sakaitinātais bullis salauza orķestra skatuvi.

 

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.

Ceļojums uz Azoru salām (4. diena)

Aizlidojām uz Eiropas tālāko rietumu punktu – Fajala salu.

Jau pirms ekskursijas pieteicos uz braucienu okeānā vērot vaļus. Biju domājusi, ka šis pasākums notiek ar kuteri vai buru laivu, bet, kad ieraudzīju motorlaivu ar piepūstiem gumijas bortiem, biju pārsteigta, ka ar tādu “mazuli” paredzēts pievarēt Atlantijas okeāna viļņus.

Attālinājāmies 6-7 kilometrus no salas. Nobraukājām pa okeānu vairāk kā 2-as stundas, bet vaļi ūdens virspusē neparādījās. Sevišķi par to neskumu, jo pats brauciens bija vienreizējs piedzīvojums. Sen neko tik ekstrēmu nebiju baudījusi. Meita pirms dažām dienām apmeklēja Zviedrijas atrakcijas parku. Kā vīrs pēc tam smējās, arī mēs abi gandrīz 3 stundu garumā izbaudījām amerikāņu kalniņus.

Viļņi laivu pacēla gaisā, un tad laiva krita uz leju, atsitoties pret ūdens virsmu tā, ka jau pēc vairākiem šādiem kritieniem sāku baidīties, ka cietīs mugurkauls. Sajūta bija tāda, ka tas ietrieksies galvas smadzenēs.

Kad riņķojām pa okeānu cerot, ka vaļi uzpeldēs augšā, stingri iekrampējusies priekšējā sēdekļa rokturī, skatījos tālumā, kur bija redzams tik vien kā okeāna plašums, un man šķita, ka skatos kaut kādu filmu, nevis esmu klātienē. Tu tāds mazs un bezspēcīgs jūties šajā zilajā viļņojošajā pasaulē. Tu nevari pēkšņi piecelties un aiziet prom ar tekstu, ka tev ir apnicis, palicis slikti vai vienkārši bail. Cieties un izturi!

Atpakaļ traucāmies pret viļņiem ar ātrumu 45 km/h. Uz viens – palecām gaisā, bet uz divi – tikām apšļākti ar ūdeni no galvas līdz kājām, uz viens – palecām gaisā, bet uz divi – apšļākti ar ūdeni. Labi, ka bijām tērpti ūdensnecaurlaidīgā apģērbā. Kaut gan jāatzīst, ka ūdens šaltis pamanījās aiztecēt aiz krūštura. Kā vēlāk atklājās, arī bikšu priekša bija slapja, it kā būtu apčurājusies. Kurpes cauri slapjas, bet no zeķēm pēc brauciena varēja izgriezt ūdeni.

Kad tev virsū šļakstās ūdens, gribi vai negribi kaut ko no tā nākas norīt. Katrā ziņā vairāku mēnešu sāls normu pieveicu viena brauciena laikā.

Nenožēloju, ka izbaudīju kuģošanu pa okeānu, bet otru reizi šādā pasākumā gan vairs nepiedalītos.

Motorlaiva, ar kuru traucāmies pa okeānu un es, ietērpusies ūdensnecaurlaidīgās drēbēs vēl pirms brauciena.

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.

Ceļojums uz Azoru salām (5. diena)

No Fajalas salas ar prāmi devāmies uz Pico salu. Tā mani pārsteidza ar plašajiem vīnogu laukiem (vīnogu krūmiņi gan pavisam nelieli), kurus ieskauj melni lavas akmens krāvumi, jo melnā lava pievelk saules starus. 2004. gadā Piku salas vīnogulāji tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojumā. Šeit tie tiek audzēti jau no 16. gadsimta. Ir bijis laiks, kad vīnogu lauki aizņēmuši pat 2000 hektārus.

Fotogrāfijā nemaz nav iespējams iemūžināt to fantastisko skatu, kas paveras uz vīnogu laukiem.

 

Pateicoties melnajiem lavas akmeņiem, šī sala tiek dēvēta par melno salu.

 

Uz Pico salas pat mājas celtas no melnajiem lavas akmeņiem.

 

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.

Ceļojums uz Azoru salām (6. diena)

1957. gadā netālu no Fajalas salas okeānā izvirda Capelinhos vulkāns. Veselu gadu un vēl mēnesi tas darbojās, no izplūdušās lavas un izmestajiem putekļiem radot Fajalas salas pagarinājumu. Uz salas esošās divstāvīgās bākas pirmais stāvs tika aprakts putekļos.

Izvirdušā vulkāna teritorija apmeklētājiem slēgta, taču bākas tornī iespējams uzkāpt. Netālu no bākas (iespējams, ka tas ir bākas apraktais pirmais stāvs) zem zemes ierīkots vulkanoloģijas centrs/muzejs.

Kreisajā pusē redzamie kalni ir vulkāna radīti,

brūnā zeme – vulkāna putekļi, bet labajā pusē – bāka.

 

Bākas pirmais stāvs ieputināts vulkāna putekļos.

Zem apļa, kas redzams bākas priekšpusē, atrodas vulkanoloģijas centrs.

 

Vulkāna Capelinhos lava.

 

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.

Nekaunība sit augstu vilni

No tālmācības skolas skolnieces saņēmu nekaunīgu pārmetumu vēstuli – “Здравствуйте, почему такие плохие оценки вы мне ставите? Родители платят за меня деньги, я стараюсь работаю а вы мне занижаете оценки. Родители сказали, что будут звонить руководству школы и жаловаться на вас, и писать в интернете антирекламу этой школы, что тут занижают оценки и плохо относятся к ученикам.”

Atbildēju – “Sveika. Lūgums rakstīt latviešu valodā. Tādēļ, ka tiek maksāts par skolu, nenozīmē, ka man tev jāliek 10. Kā tu strādā, tādu vērtējumu saņem. Tavu draudu vēstuli nosūtīšu skolas vadībai.”

Ceļojums uz Azoru salām (8. diena)

19. gadsimtā Sao Miguel salā sāka audzēt ananāsus. Tā ir vienīgā vieta Eiropā, kur tos audzē. Pie tam siltumnīcās. Un tas ir privāts bizness.

Portugāļi teic, ka vietējais ananāss ir saldāks par ievesto. Neesmu eksperte, tāpēc atšķirību nejutu.

 

Migla Sao Miguel salu klāj jau trešo nedēļu. Tas it kā esot netipiski priekš maija mēneša. Miglas dēļ nevarējām izstaigāt ne vulkāna krātera taku, ne redzēt vulkāna krāteros radušos ezerus.

 

Ziedu tirdziņā nopirku sirsniņaugu. Vaska puķi Hoya Kerrii sirdsveidīgo lapu dēļ bieži dēvē par Valentīna augu.

 

Ceļojuma uz Azoru salām aprakstu lasīt šeit.