1. Kvākšķīgā varde. Ilgu laiku bērni katru vakaru tika mazgāti lielā plastmasas vannītē. Tiklīdz tajā bija satecējis ūdens, tētis kvākšķināja gumijas vardi. Tas bija signāls, ka laiks iet mazgāties.

2. Ūdens rotaļas. Vannas istabā uz plauktiņa atradās vannā ņemamās gumijas rotaļlietas, grāmatiņas, trauciņi un ūdens pistoles. Bērniem patika, kad ar vannas mantiņām tika rādīts teātris, kura laikā rotaļu dzīvnieciņi leca no vannas malas ūdenī un peldēja, kurš ātrāk. Vēl noteikti vannā bija jābūt putām. Kad putu nebija, vannā iebēru kaltētas rožu ziedlapiņas. 

1. Ēdelīgais ruksītis. Pirms daudziem gadiem virtuvē uz galda atradās apaļīgs gumijas ruksītis. Kad bērni tika baroti, karoti ar ēdienu vispirms devām ruksītim un tikai pēc tam karote nonāca bērna mutē. Pie tam, barojot ruksīti, noteikti bija jāsaka: “Ruksja ņama, ņama!”

2. Ēdiena iemānīšanas pasakas. Kad meita bija pavisam maziņa, centos viņu barot veselīgi, tāpēc ēdienkartē bieži iekļāvu ogas un augļus. Kādu dienu, kad viņa spītīgi atteicās no kārtējās C vitamīna devas kivi veidolā, es liku lietā izdomu un sacerēju pasaku par kivi. Tā kļuva par meitas populārāko ēdiena iemānīšanas pasaku.

Reizēs, kad dēls bērnībā atteicās ēst putru, uz šķīvja sastūmu to kaudzītē un tad ar karoti, kas bija traktora kauss, putrā raku bedri, katru reizi kausa saturu iestūķējot dēla mutē. Kad šī metode vairs nedarbojās, nācās izdomāt pasaku par traktoru. Kamēr dēls to klausījās, tikmēr visu arī apēda.

Mūsu ģimenes moto: “Ģimene ir vienota komanda!”

Pirms vairākiem gadiem nolēmu, ka mūsu ģimenei nepieciešami baušļi. Nav jau tā, ka visi baušļi vienmēr tiek pildīti, tomēr cenšamies.

1. bauslis. Vienmēr godā savus vecākus un vecvecākus. Nerunā viņiem pretī.

2. bauslis. Cieni savu brāli/māsu, jo viņa/viņš tev ir paši tuvākie.

3. bauslis. Māki izmest no sirds naidu un piedot. Atvainoties, ja esi vainīgs.

4. bauslis. Māki dalīties, otram dodot vairāk un pretī neprasot neko.

5. bauslis. Izskaud un pārvari savas bailes un uztraukumus.

6. bauslis. Katru dienu izdari kādu labu darbu. Palīdzi arī mājas darbos.

Nekur un nekad speciāli neesmu mācījusies matu griešanas mākslu. Tas sanāca kaut kā pats no sevis. Pirmo reizi iemēģināju roku augstskolas laikā, kad vasaras mēnešos strādāju studentu vienībā. Toreiz kā izmēģinājuma trusīši pieteicās puiši. Gadījās visādi – gan labāk izdevušies griezumi, gan tādi, kuru dēļ turpmākās nedēļas nācās staigāt cepurē. Vēlāk piešāvos. Matus griežu vēl joprojām. Vīrs frizētavu nav apmeklējis vairāk kā 20 gadus. Arī dēls nekad nav sēdējis īsta friziera krēslā. Meita gan vienreiz pamēģināja, un ar to visi prieki beidzās, jo pēc friziera apmeklējuma man nācās pielabot viņas jauno griezumu.

Matu griešana mūsu mājās, varētu teikt, ka ir pat interesants pasākums, jo frizējamais, kamēr es griežu matus, skatās televizoru, planšeti vai telefonu.