Meita savus zīmējumus pie sienas bija pielipinājusi ar lipekļiem. Siltumā lipekļi kļuva mīksti, un zīmējumi krita nost, uz tapetēm atstājot taukainas pēdas. Nolēmu kaut ko lietas labā darīt. Nopirku 120 cm x 90 cm lielu korķa tāfeli koka rāmī (cena apmēram 25 eiro) un pakāru pie sienas. Tagad zīmējumi pie tāfeles tiek piesprausti ar piespraudēm (skat. fotogrāfiju).

Izmērā krietni mazāka korķa tāfele jau labu laiku karājas gaitenī. Pie tās tiek piespraustas lapiņas ar svarīgu informāciju, piemēram, biežāk lietotie tālruņu numuri, bērnu nodarbību laiki, vilcienu un autobusu saraksti u.c.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

16 gadīgu jauniešu pirmā mīlestība, kas aizsākas pamazām. Ar nevainīgu blakus sēdēšanu skolas autobusā, ar komiksu paslepus lasīšanu braucienu laikā un ar kopīgu mūzikas klausīšanos. Mīlas stāsts, kurš apliecina, ka ne vienmēr noteicošā loma divu jaunu cilvēku savstarpējās attiecībās ir ārējam izskatam un ģimenes materiālajai labklājībai. Stāsts par draudzību un mīlestību, kas spēj turēties pretī ne tikai vienaudžu skaudībai un nenovīdībai, bet arī pieaugušo vardarbībai.

Grāmatu iesāku lasīt ar aizrautību, un vienā rāvienā pieveicu divas trešdaļas. Diemžēl pēc tam dažas dienas nebija laika lasīt. Kad lasīšanu atsāku, tik raiti vairs nevedās. Laikam tāpēc, ka pirmās dienas noskaņojums bija jau izgaisis un nedaudz piemirsies.

Es neteiktu, ka šī bija nelaimīga mīlestība, kā to pasniedz grāmatas pirmās rindkopas. Grāmatas pēdējā rindiņā autore gluži ar pirkstu acī neiebaksta, bet liek lasītājam nojaust, ka mīlas stāstam beigas vēl nav.

No 5 zirņiem piešķiru

Laba un vērtīga padomu grāmata jauniešiem (vairāk tomēr adresēta sieviešu dzimumam). Pēc runas stila un humora pieskaņas atgādina Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu (redzēta gan tikai filma).

Šo grāmatu uzdāvināju savai 17-gadīgajai meitai Ziemassvētkos ar domu, lai viņa beidzot izprot, ka fizioloģiskais briedums vēl neliecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis. Pieaudzis cilvēks skaitās tikai tad, kad viņš viens pats bez citu palīdzības spēj sevi aprūpēt, tikt galā ar ķibelēm un pieņemt svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – māk izdzīvot.

Mana “pieaugusī” meita pēc pusaudžu/vecāku strīdiem vairākkārtīgi izteikusies, ka pabeidzot vidusskolu, ies no mums prom un īrēs dzīvokli. Uz jautājumu: “Kas par dzīvokli maksās?”, viņa nedomājot atbildēja: “Jūs!” Tā diemžēl nav pieauguša cilvēka cienīga atbilde. Un te ir jāpiekrīt autorei, kura jauniešiem atgādina, ka: 

* vecāki nav bankomāti;

* vecāki nav apkopējas tajā vietā, kuru viņi uzskata par savām mājām, bet jaunietis par pagaidu mitekli, kur var ierasties bez brīdinājuma un uzvesties, kā ienāk prātā;

* vecāki nav cilvēki, kuriem jātiek galā ar jaunieša kļūdu sekām;

* vecāki nav šķērslis jaunieša dzīvē.

Lai veicas pieaugšanā!