Tā nu sanāca, ka mājās nācās vest karstu gludekli. Kā to novietot, lai nesabojātu mašīnas salonu? Iesēdināju sev blakus pasažiera sēdeklī, piesprādzējot ar jostu.

Šogad uzņēmos klases audzinātājas pienākumus 10-tajai klasei. Nolēmu, ka 1. septembrī katram uzdāvināšu vārda piespraudi. To novērtēs ne tikai klases biedri, bet arī priekšmetu skolotāji, jo pirmajās septembra nedēļās tādā veidā viņiem būs vieglāk iegaumēt jauno skolēnu vārdus.

Piespraudes biju ielikusi dāvanu maisiņā. Vilku laukā pa vienai un saucu skolēnus vārdā. Katrs iznāca klases priekšā, pastāstīja par saviem hobijiem un interesēm. Par to saņēma gan vārda piespraudi, gan šokolādes konfekti. Tā mēs pirmo reizi sapazināmies.

Izveidoju vārda piespraudi arī sev – klases audzinātājai.

Līga Saulīte manā klasē nemācās.

Tas ir izdomāts skolnieces vārds un uzvārds, lai būtu kā fotogrāfijas paraugs.

No Rīgas izlidojām pulksten 7:45. Lidojums ilgst 1 stundu 35 minūtes. Tā kā Vācijā pulkstenis jāpagriež vienu stundu atpakaļ, Berlīnes (Brandenburgas/BER) lidostas 1. terminālī ieradāmies pulksten 8:20.

Agrāk Berlīnē bija divas lidostas – Šēnefelde un Tēgele. Berlīnieši bija sevišķi iemīļojuši Tēgeles lidostu, jo tā atradās diezgan tuvu Berlīnes centram. Kad ciemojāmies te 2009. gadā (ceļojuma apraksts šeit), no Zoodārza līdz Tēgeles lidostai ekspress autobuss aizbrauca apmēram 15 minūšu laikā, bet parastais pilsētas autobuss sastrēgumstundā brauca apmēram 40 minūtes. Līdz ar jaunās Brandenburgas lidostas atvēršanu (2020. gada oktobris), Tēgeles lidosta tika slēgta. Savukārt Šēnefeldes lidosta tika iekļauta Brandenburgas lidostā kā viens no termināļiem.

2022. gada vasarā Vācijas valdība kompensēja degvielas cenu paaugstināšanos, tāpēc jūnijā, jūlijā un augustā gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi varēja izmantot 9 eiro mēnešbiļeti piepilsētas transportos. Mēs to iegādājāmies lidostā esošajā biļešu aparātā. Pirms tam gan vēl mājās esot, jūtūbē noskatījos vairākus video, kā to izdarīt. Tā kā katra biļete ir personalizēta, uz tās pašam ar pildspalvu jāuzraksta savs vārds un uzvārds. Līdz ar to vienmēr jābūt līdzi arī dokumentam, ko uzrādīt kopā ar šo biļeti. Mums visu piecu dienu laikā metro un vilcienos kontrole negadījās.

Vēl ir iespējams iegādāties Berlin WelcomeCard (www.berlin-welcomecard.de) noteiktam dienu skaitam. Šīs kartes īpašniekam bez sabiedriskā transporta izmantošanas vēl pienākas dažādas atlaides, piemēram, muzejos, kā arī pilsētas karte vai transporta shēmas. Lai no lidostas atbrauktu līdz Berlīnes centram, jāiegādājas Berlin WelcomeCard ABC zonai. Vienam cilvēkam šāda piecu dienu biļete izmaksā 50 eiro. Tas nozīmē, ka mums būtu jāmaksā 200 eiro, taču, izmantojot 9 eiro mēnešbiļeti, mēs ievērojami ietaupījām.

No Brandenburgas lidostas 1-2 termināļa kursē divi vilcieni. Mums derēja S9. Ar to braucām līdz pieturai Warschauer Straße (apmēram 40 minūtes). Tur pārsēdāmies U1 un braucām līdz gala pieturai Uhlandstraße (apmēram 20 minūtes). Vilciens S9 nekursē pārāk bieži. Vismaz rīta pusē tas brauc reizi stundā. Biju iepriekš apskatījusies grafiku, tāpēc paspējām uz vilcienu burtiski dažas minūtes pirms tā izbraukšanas. Kad vilciens sāka kustēties, apjuku, jo sekojošās trīs stacijas neuzrādījās tajā metro shēmā, kuru ielādēju savā telefonā. Aiz gala stacijas Terminal 1-2 seko Waßmannsdorf; Terminal 5; Grünbergallee; Altglienicke (šī pietura jau bija shēmā). Uz pilsētas centru var aizbraukt arī ar citiem sabiedriskajiem transportiem. Kā ērtāk līdz vajadzīgajam galapunktam nokļūt, var apskatīties mājas lapā https://sbahn.berlin/, kur jāievada abu galapunktu nosaukums, vēlamais datums un laiks.

Sabiedriskajos transportos (vismaz vilcienos un metro) jālieto maskas FFP2, taču daudzi brauc ar parastajām medicīnas maskām vai pat bez maskām.

Speciāli izvēlējos viesnīcu tuvu metro stacijai Uhlandstraße (apmēram 150-200m no stacijas), lai smagie koferi nebūtu jāstumj pārāk tālu. Arī centrālā metro un vilcienu stacija Zoologischer Garten atrodas vien 5-7 minūšu attālumā no viesnīcas.

Iepriekš viesnīcu biju pabrīdinājusi, ka atbrauksim pirms reģistrēšanās laika, tāpēc, nolikuši mantas, uzreiz devāmies savās dienas gaitās.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

Citāti

Turpinājums ...