No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas galvenā varone, trīsdesmit gadus vecā Eleanora, apkārtējiem šķiet īpatna, jo viņa neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem. Savos spriedumos Eleonora ir nobriedusi un prātīga, tāpēc pilnīgi saprotams, ka viņa ir pašpietiekama un varbūt šī iemesla dēļ - arī vientuļa. Vēl jau visam pāri stāv bērnībā piedzīvotā traģēdija, kas radījusi ne tikai redzamas rētas, bet arī psiholoģiskas problēmas, kurām jaunā sieviete pati mēģina tikt pāri. Un šīs pozitīvās izmaiņas rodas apsēstā pusaudzes naivuma izpausmē, cenšoties iepatikties kādam jaunam mūziķim.

Grāmata, kuru nevar atlaist vaļā, neizlasot vienā rāvienā līdz galam. Burtiski kā magnēts notur labā valoda, ārkārtīgi daudz trāpīgu domu par apkārt notiekošo (sevišķi pirmajā sadaļā “Labās dienas”), kas liek pasmaidīt, kā arī intriga par jaunās sievietes bērnības likstām.

Lasot atzīmēju vērtīgākos citātus (ik pēc pāris lappusēm teksts pārklāts ar dzeltenām marķiera strīpiņām). Te būs tikai daži no tiem.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Emocijām pārsātināta grāmata, kurā no vīrieša skatupunkta aprakstīti vienas ģimenes laimes mirkļi un sāpīgi kritieni bezizejas bezdibenī. Grāmata par vecāku ciešanām un savstarpējām attiecībām, cīnoties par sešus gadus vecā dēla dzīvību, kam konstatēts neārstējams smadzeņu audzējs.

“Grūti noticēt, ka reiz mēs uztraucāmies par dzimumzīmīti, kura piepeši bija parādījusies Džekam uz kakla. Grūti noticēt, ka reiz mēs kritām panikā par mazuļa attīstību, brīnījāmies, kāpēc viņš vēl nestaigā, kāpēc viņš pat nemēģina salikt piramīdu no vairāk nekā trim klucīšiem. Brīdī, kad daktere Flenegena ar loka zāģi atver Džeka galvaskausu, ir grūti noticēt, ka mēs uztraucāmies par tādiem sīkumiem. Akurāts griezums, gluži kā ledū izcirsts āliņģis kādā karikatūrā. Sveša cilvēka rokas pieskaras mana bērna smadzenēm.”

“Ja agrāk kāds man būtu teicis: iedomājies sevi šādā situācijā! Kā tu reaģētu? Kā aizvadītu dienas, ja tev būtu paziņots, ka tavs bērns mirst? Nezinu, ko es būtu atbildējis. Varbūt būtu iztēlojies garus vakarus, kad mirkstu asarās, situ dūres pret krūtīm, diedelēju, nolādu Dievu un lūdzos, lūdzos, lūdzos, lai notiek brīnums. Tā nebija. Mani visvairāk satrieca notiekošā ikdienišķums. Tas, ka iepriekšējās dzīves spožie mirkļi nu bija izpostīti, melnu sēru ieskauti."

P.S. Pirms ķēros klāt pie grāmatas lasīšanas, ieskatījos sadaļā “Pateicības”. Cik noprotu, pats autors ir pieveicis cīņu ar vēzi, tāpēc viņam nav sveši pārdzīvojumi, ko šī slimība ienes ģimenē. Un vēl, - lasot grāmatu sapratīsiet, kāpēc uz vāka ir saulespuķes.

Apaļo koka rāmi, kas paredzēts izšūšanas auduma nostiepšanai, var izmantot kā gleznas rāmi. Bez tam to aiz skrūves iespējams pakārt uz āķa.

Savukārt apaļo gleznu var rotāt ar nozīmīšu kolekciju, ar krustdūrienā izšūtiem attēliem, ar šūtiem aplikāciju ornamentiem vai ziediem.

Turpinājums ...

Rakstnieks Entonijs Peardū jaunībā pazaudēja kādu mīļotās sievietes dāvanu, tāpēc, mīkstinot vainu, pusi savas dzīves pavadīja, vākdams citu pazaudētās lietas, pie katras pieliekot zīmīti, kad un kur tā esot atrasta. Par atrastajām lietām viņš sacerējis stāstus, kas tikuši publicēti. Dzīves beigās pazaudētās lietas jau aizņēma lielu plauktu rakstnieka kabinetā. Kad rakstnieks nomira, māju ar visām atrastajām lietām mantoja asistente Laura, kurai pēc testamenta nosacījumiem bija dots uzdevums atrast šo pazaudēto lietu īpašniekus.

Lielāko grāmatas daļu aizņem divi nesaistīti apraksti par asistentes Lauras dzīvi, kura mūžīgi dzer tēju un par kāda izdevēja Spridzinātāja dzīvi, kas mīl suņus, bet nemīl sievietes. Starp šiem garlaicīgajiem dzīves aprakstiem, nesaprotu, kādā sakarā, iepīti daži rakstnieka Entonija atrasto lietu stāsti (nelikās interesanti, tāpēc beigās nemaz nelasīju). Par pazaudēto mantu īpašnieku atrašanu veltītas vien dažas lappuses pašās grāmatas beigās.

Divi citāti gan patika.

“(..) par neglītumu var vainot gēnus, par tumsonību – izglītību, bet nav nekāda attaisnojuma, ja esi garlaicīgs.”

“(..) grāmatas ir brīnišķīgas tāpēc, ka tās ir filmas, ko tu redzi savā prātā.”

..........

Kad izlasīju (precīzāk – izmocīju) romānu, nolēmu papētīt sīkāk anotācijas slavinājumu uz pēdējā vāka, kur rakstīts, ka grāmata “kļuva par Sunday Times bestselleru, bet Richard & Judy Book Club un Sunday Herald to izvēlējās par gada grāmatu.” Iegādājoties grāmatu, man kā nezinātājai, protams, šie angļu nosaukumi likās ļoti vērtīgi un nozīmīgi. Uzķēros uz vārdiem “gada grāmata”, taču šobrīd uzskatu, ka tā ir tikai reklāma un daļēja lasītāju maldināšana.

Britu laikraksts Sunday Times katru nedēļu publicē pārdotāko grāmatu topu. Iespējams, ka “Pazaudēto lietu glabātājs” ticis kādā no šiem topiem, tāpēc tagad tiek tā slavināts. Konkrēto topu neatradu, jo Sunday Times interneta versija ir par samaksu. Taču palieku pie atziņas, ka ne vienmēr nopirktais grāmatu daudzums liecina par to, ka grāmata ir vērtīga.

Richard & Judy Book Club ir lasītāju klubiņš, kas kā mājas lapa darbojas kopā ar Lielbritānijas mazumtirgotāju WHSmith, kam viena no daudzajām nozarēm ir arī grāmatu tirgošana. Manā skatījumā šis Richard & Judy Book Club atgādina mūsu Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, kur vērtējumu dod “parastā tauta”, nevis profesionāli literāti.

Sunday Herald ir Skotijas svētdienas laikraksts.

Meklējot informāciju par “Pazaudēto lietu glabātājs”, atradu, ka 2017. gadā grāmata bijusi iekļauta Goodreads Choice Awards (vienīgie lielākie grāmatu apbalvojumi, par kuriem nolemj lasītāji) 20 labāko grāmatu nominācijā grupā Best fiction. Tās reitings no 5 ballēm ir 3,82.

P.S. Grāmatu uzdāvināju savas pilsētas bibliotēkai.