Skatuves centrā novietotas klavieres, un izrādes laikā skatītāji izbauda klātesošu mūziku. Viens Emīls Dārziņš izspēlē emocijas skaņās, bet otrs Emīls Dārziņš izspēlē emocijas vārdos.

Izrāde atspoguļo Emīla Dārziņa pēdējo divu dzīves gadu traģisko pusi gan mūzikas jomā, gan personiskajā dzīvē, kas, iespējams, bija par iemeslu tam, ka komponists mira gana jauns – trīsdesmit piecu gadu vecumā. Komponēšana, klavierstundu pasniegšana un mūzikas recenziju rakstīšana – trīs nodarbes, kas prasīja lielu garīgo piepūli, bet diemžēl netika pienācīgi atalgotas. Mūžīgais naudas trūkums, kā arī apmelojums par simfoniskā tēlojuma “Vientuļā priede” plaģiātismu, komponistu salauza kā personību. Aizvainojuma un iespējams - arī depresijas vadīts, 1908. gada janvārī viņš iznīcināja vairākus savus muzikālos sacerējumus. Līdz mūsdienām saglabājies tikai 41 skaņdarbs. Arī slavenais Melanholiskais valsis ir paglābts tikai pateicoties tam, ka pie diriģenta atradās orķestra notis.

Apgarots ar domu, ka latviešiem jārada savas kultūras vērtības, Emīls Dārziņš 1908. gadā sāka rakstīt pirmo latviešu operu Rožainās dienas. Atnākusi pēc izrādes mājās, internetā pārlasīju pieejamo Dārziņa autobiogrāfiju. Gribējās zināt, kas noticis ar viņa rakstīto operu “Rožainās dienas”, jo pirmā latviešu opera skaitās Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1920. gadā. Izrādās - no operas “Rožainās dienas” saglabājušies tikai fragmenti. Pārējais gājis bojā Pirmā pasaules kara gados.

Tik daudz sniega sen nav bijis. Izskatās, it kā Ogres Valsts ģimnāzijas iekšpagalmā uz apaļajiem galdiem būtu uzliktas baltas tortes.