Saturiski viegla un uz aktierspēli balstīta komēdija par puķu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, kuras izrunas dialektu un manieres sešu mēnešu laikā cenšas izlabot fonētikas profesors (vecpusis) Higinss. Viņš ar draugu saderējis, ka augstākās sabiedrības pasākumā neviens nespēs atklāt Elīzas patieso izcelsmi un sociālo stāvokli. Taču kas ar jauno sievieti notiks, kad sešu mēnešu eksperiments beigsies? Vai viņa vēlēsies atteikties no aristokrātiskās dzīves un atgriezties nabadzībā?

Īsti nenoticēju Elīzas un profesora mīlestībai. Drīzāk no Elīzas puses tas bija kā patvēruma meklējums, savukārt profesors pildīja tēva lomu, jo bija vienīgais cilvēks, kas izrādīja kaut mazāko interesi un rūpi par Elīzu.

Viena no centrālajām skatuves iekārtojuma mēbelēm ir klavieres, pie kurām piesēžas uzspēlēt pieci izrādes aktieri. Labs pārsteigums.

Vēlējos noskaidrot, kāpēc izrādes nosaukums “Pigmalions”, ja šis vārds izrādē nemaz neizskan. Leģenda vēsta, ka grieķu tēlnieks Pigmalions izveidoja ļoti skaistu un sievišķīgu meitenes skulptūru - Galateju, kurā pats iemīlējās, tāpēc lūdza mīlas dievieti Afrodīti atdzīvināt akmens skulptūru. 

Luga veidota pēc komēdijas “Četrdesmit karāti” motīviem. Karāti, kā zināms, tiek pieminēti, runājot par dārgakmeņu vērtību. Jo vairāk karātu, jo dārgakmeņu slīpējums precīzāks un mirdzums dzidrāks. Šajā lugā karāti salīdzināti ar sievietes gadiem.

Lugas galvenā varone Liza savos četrdesmit gados izstaro vieglumu, valdzinājumu un jauneklību. Viņai ir darbs nekustamo īpašumu birojā, divas neizdevušās laulības, 17 gadus veca meita un māte, kas meitu un mazmeitu kāro izprecināt. Šo trīs sieviešu ikdienā ienāk trīs vīrieši. Precīzāk divi, jo Lizas pirmais vīrs, kaut viņi šķīrušies pirms 20 gadiem, ir biežs viesis Lizas mājā.

Luga mēģina lauzt sabiedrībā pieņemtos stereotipus, ka laulātajam pārim jābūt daudz maz līdzvērtīgā vecumā. 20 gadu starpība uz vienu vai otru pusi, – vai tas ir pieļaujams?

Prieks, ka Ogres Tautas teātris mani kārtējo reizi patīkami pārsteidzis. Novēlu, lai šī izrāde iegūtu amatierteātru skates galveno balvu. 

Kāds skaitās labs koncerts? Tāds, kura laikā gūsti garīgu baudu, tāds, kura laikā vari dziedāt līdzi vai tāds, kura laikā atslēdzies, domājot savas domas.

Koncerta galvenā tēma – māte un mātes mīlestība. Vai nu dziesmas bija pārāk lēnas, sentimentālas un vienveidīgas, vai nu man noskaņojums nebija atbilstošs, bet koncerta lielāko daļu lidinājos savās domās, laizdama šo to no dzirdētā gar ausīm. Kaut kā atmiņā atausa mani mūzikas skolas gadi. Skatījos, kā Rolands (viens no pavadošās grupas mūziķiem) spēlē sintezatoru un atcerējos, kā, mācoties mūzikas skolā, apbrīnoju viņa muzikālo dzirdi (solfedžo stundās perfekti rakstīja diktātus) un fantastisko klavierspēli.

Neatceros ne universālveikala Bērnu pasaule kādreizējo telpu izvietojumu, ne skatlogu iekārtojumu. Atceros vien bērnišķīgo sajūsmu, ko baudīju, lūkojoties kustīgajās skatloga lellēs. Protams, ka tajā laikā pat neienāca prātā doma, vai tas ir viena cilvēka vai arī dizaineru grupas darba rezultāts.

1964. gadā mākslinieks Adrians Pabians kļuva par universālveikala Bērnu pasaule skatlogu noformētāju. Viņam tika dots uzdevums iekārtot galveno skatlogu pie veikala ieejas atbilstoši kāda daiļdarba motīviem. Tā radās “Dakteris Aikāsāp”, “Buratīno”, “Gulbis, vēzis un līdaka”, “Cirks”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.

Tā kā Adrians Pabians labi pārzināja mehāniku un elektroniku, viņš spēja radīt kustīgas lelles, kas patīkami pārsteidza ne vien bērnus, bet arī pieaugušos. Kā izrādās, visas lelles mākslinieks gatavojis pats. Pat apģērbus tām esot šuvis.

Pēdējie kustīgie tēli veikala skatlogā skatītājus priecēja vēl 90-to gadu sākumā. Diemžēl līdz mūsdienām lelles gandrīz nav saglabājušās. Pat profesionālas fotogrāfijas gandrīz nav pieejamas. Par dažām lellēm liecina vien paša mākslinieka bildētais.

Lekciju lasīja mākslas zinātniece Irēna Bužinska.

Attēli ņemti no interneta.

Turpinājums ...