Izrāde notika Ogres sanatorijas ēkā, kurā pirms 15 un vairāk gadiem trīs reizes esmu dzīvojusi kopā ar saviem bērniem. Sēžot izremontētajā ēdamzālē (šobrīd – koncertzāle), kuras sienas un griestus apgleznojis Ansis Cīrulis, atmiņā atausa, kā šurp nācām ēst pieticīgo slimnīcas ēdienu. Laiks pagājis, bet bērnu klātbūtne lielajā ēkā joprojām jūtama.

…..

Kādā mazpilsētā ir sanatorija, pateicoties kurai pilsēta piedzīvo uzplaukumu. Pēc vairāku apmeklētāju saslimšanas ar tīfu, galvenais ārsts Tomass atklāj, ka izslavētais sanatorijas ūdens kaitīgs veselībai. Viņš pilsētas mēram, t.i., savam brālim Peteram iesaka pārbūvēt visu pilsētas kanalizācijas sistēmu. Peters ir pret, jo rekonstrukcijai būtu nepieciešami vairāki miljoni, kā arī sanatoriju nāktos vērt ciet uz vairākiem gadiem. Tas pasliktinātu vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni, biznesu u.c. Visi pilsētas iedzīvotāji tiek sakūdīti pret ārstu, nodēvējot viņu par tautas ienaidnieku.

Izrāde skatītājiem uzdod jautājumus. Vai vienam pašam taisnības cīnītājam iespējams noturēties nesalauztam pret sabiedrības vairākumu? Vai ģimenes labklājības dēļ spētu mainīt taisnības nostāju par labu meliem vai klusēšanai?

Komēdija? Pārāk skaļi teikts. Ja filmas laikā tikai trīs vai četras reizes jāiesmejas, vēl tāls ceļš ejams līdz komēdijai.

Pēc noskatīšanās kopā ar dēlu gājām mājup spriezdami, kādu auditoriju ar šo filmu bija paredzēts uzrunāt – neprecētus vecpuišus vai pusaudžus? Un vēl - ja filmā notiek jebkāda darbība, tai jābūt ar tālejošu mērķi, kas vērsts uz varoņu izaugsmi, izmaiņām. Te bija notikumi, bez kuriem mierīgi varēja arī iztikt. Notikumi bez seguma. Arī filmas atrisinājums plāniem diegiem šūts. Nepārliecinošs.

Kluss, nosvērts, manā skatījumā nedaudz tizls biroja darbinieks Ralfs (35 gadi) jau gadu kopā ar Sofiju. Viss būtu labi, vienīgi viņam nav izveidojušās attiecības ar Sofijas trīspadsmit gadus veco dēlu Kārli. Ralfs piedāvā Kārlim doties laivas izbraucienā. Kad Kārlis atsakās, Ralfs viņu cenšas “iekārdināt” ar savu planšetdatoru, ko varētu iedot uz dažām dienām, lai paspēlētu datorspēli. (Nesaprotu, priekš kam puisim planšetdators un datorspēle, ja skatītājs redz, ka viņš aizraujas ar ģeogrāfiju, jo klausās ierakstus par minerāliem, māliem. Tad jau labāk piedāvātu kopīgi izpētīt un nofotografēt dažādus iežus, kas redzami upes stāvkrastos). Ralfa kolēģis (35) – vieglprātīgs, seksuāli uzbāzīgs vecpuisis komplektā ar savu klātbūtni piedāvā dzeltenu piepūšamo laivu, kas tiek nodēvēta par banānu. Tā visi trīs (varbūt autors vilka paralēles ar trīs vīriem laivā) – divi drūmi īgņas un viens “klauns” – dodas izbraucienā, kura laikā gadās dažādas ķibeles.

Un vēl. Skaņas kvalitāte, kā pēdējā laikā latviešu filmām novērots, slikta. Daļu teksta nemaz nevar sadzirdēt un saprast.

Nederīgu koka mucu var pārveidot par plauktu. Šo ideju pamanīju Skotijā, viskija ražotnē.

Invernesas (Skotija) āra kafejnīcā koka solam ratu riteņi piešķir senatnīguma akcentu.