Tautas deju kolektīvu lielkoncerts Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt”

Skolēnu dziesmu un deju svētku lieluzvedumu Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt” skatījos pa televizoru. Protams, ka no lielkoncerta tiek gaidīts nevis katra dejotāja atsevišķais sniegums, bet kopskats. Skatoties pa TV tuvplānus, šķita, ka tāds balagāns vien ir. Diemžēl ne visu deju kopskats bija izdevies. Zinu, ka puišu deja ar šņorēm ir ļoti interesanta, bet kopskatā tā neveidoja nekādus rakstus un tāpēc ne pēc kā neizskatījās. Ļoti patika atveidotie lietus pilieni, it kā irstošais adījums, ritošais kamols, neregulārie krāsainie apļi un, protams, latvju ornamentika ar krāsu maiņu. Bet vislielākā kulminācija, manuprāt, bija garā pupa. Tā bija lieliska! Tikai nesapratu, kāpēc uz koncerta beigām starp dejotājiem parādījās futbolisti? Kāds viņiem sakars ar tautiskumu un varavīksni?

Vēl šķita dīvaini, ka skanēja vairākas viena autora, respektīvi – Kaupera, dziesmas. Vai tiešām viņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura mūzikas pavadījumā var dejot? Un arī šajā koncertā pamanīju latviešu dziesmai raksturīgo – mūziku dzirdēt var, bet vārdus saprast nevar. Vietām tie jāpiedomā pašam.

Vēlāk uzzināju, ka lielkoncerta laikā lijis. Tādā gadījumā cepuri nost bērnu priekšā, jo pa TV neko tādu nevarēja manīt.

Noslēguma koncerts "Manā dziesmā Tu…" Mežaparka lielajā estrādē

Arī šo koncertu skatījos pa televizoru. Patika. Bija mirkļi, kad emocijas acīs ieripināja arī pa kādai asarai. Vienīgais, kas šķita nepieņemami - histēriskais jauniešu pūlis noslēgumā. Izklausījās, ka sajūsmu saucienus pārtrumpoja baiļu kliedzieni, jo puiši laistījās ar ūdeni un mētājās ar to, kas pa rokai. Tuvplānā varēja redzēt, kā meitenes aizklāj galvas, lai piesargātos. Kad Kaupers otro reizi iesāka dziedāt “Manu dziesmu”, koristi vēl joprojām bija azrāvušies ar bļaušanu. Dziesma pavisam negribēja skanēt. Manuprāt, nobeigums dēļ šī jampadrača izskatījās nožēlojams un nekontrolējams.

No mūsu ģimenes koncertu klātienē baudīja dēls. Atbrauca mājās sajūsmā.