Uzdevums: Uzzīmēt četras vienādas klusās dabas kompozīcijas. Vienu iekrāsot pamatkrāsās, otru – blakuskrāsās, trešo – siltajās krāsās, ceturto – aukstajās krāsās.

 Uzstādījums un skolēna darbs:

 Vecums: 5.-7. klase (paraugus zīmējuši 7-tās klases skolēni)

 Darba ilgums: 2 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: divas A4 formāta papīra lapas, grafīta zīmulis, dzēšgumija, lineāls, šķēres, melna flomāsterveida pildspalva, krāsu zīmuļi.

Turpinājums ...

Grāmatu “Savādais atgadījums ar suni naktī” lasīju pirms vairākiem gadiem. Sižetu biju piemirsusi, bet to, ka grāmata atstāja spēcīgu iespaidu, atcerējos gan. Tajā stāstīts par 15 gadus vecu zēnu Kristoferu, kas sirgst ar autismu. Lai izprastu, kā jūtas, domā un darbojas šādi cilvēki, nolēmu uz izrādi aizvest dēlu, jo pierunāt izlasīt grāmatu, man neizdevās.

Kristoferam nepatīk, ja kāds svešais viņam pieskaras. Arī saspringuma brīžos viņš ir neprognozējams – var sākt kliegt, īdēt, sist vai arī mesties četrrāpus, savelkoties čokurā. Lai gan Kristoferam piemīt ģenialitāte matemātikā, fizikā un astronomijā, savādās uzvedības dēļ viņam nākas mācīties speciālajā skolā kopā ar garīgi slimiem bērniem.

Izrāde iesākas ar pavisam nelāgu atgadījumu – nogalinātu kaimiņu suni. Tā kā Kristofers tiek nepamatoti apvainots šajā noziegumā, viņš nolemj uzsākt izmeklēšanu, lai atrastu vainīgo. Jo Kristofers dziļāk rok, jo vairāk atklājas ar viņu saistītu notikumu virkne, kas iepriekš tikusi turēta slepenībā.

Kopumā izrāde dinamiska un tehnoloģiski pārbagāta, jo ik pa laikam videoprojekcijās tiek attēlota Kristofera domu gaita. Skatuves noformējums vienkāršs, bet efektīvs, - līdzinās melnbaltam optiskās mākslas darbam ar lineāru rūtojumu, kas nepieciešamības gadījumā tiek izgaismots.

Īpaši vēlējos izcelt epizodes, kas mani uzrunāja visvairāk:

1. iešana pa kaimiņu mājām  (cilvēkiem uz muguras māju numuri);

2. kosmonauta pastaiga zvaigžņotajā visumā;

3. noslēptās grāmatas meklēšana (kustību daudzveidība);

4. uzdevuma atrisinājuma pierādīšana (domāju, ka manam dēlam vajadzēja krietni vien piepūlēties, lai saprastu, kaut arī viņš mācās matemātikas novirziena skolā).

Izrādes beigās pēc izcili nokārtota A līmeņa matemātikas eksāmena Kristofers vairākas reizes jautā: “Vai tas nozīmē, ka es varu sasniegt visu?”, bet atbilde neseko, liekot skatītājiem izdomāt to pašiem. Es atbildi zināju: “Protams, ka sasniegsi, jo tu pierādīji, ka pāri saviem spēkiem vari izdarīt daudzreiz vairāk, nekā dažs labs veselais bērns!”

* Biju patiesā sajūsmā par izrādes scenogrāfiju līdz mirklim, kamēr uzzināju, ka tā ir nokopēta no Londonas izrādes.

* Ļoti traucēja rupjie vārdi. Likās, ka paši aktieri tos pasaka tikai tamdēļ, ka režisors licis. Tik atrauti tie bija no visa izrādes teksta. Pat līdzās man sēdošie bērni nesaprašanā saknosījās. 

Izrāde par pirmskara bērnību, kas diez vai domāta mūsdienu bērniem. Drīzāk senioriem, lai viņi pakavētos savās bērnības atmiņās, tāpat kā to dara Billes atveidotāja.

Uz izrādi atvedu mammu, bet bērnus gan uz to nevestu. Nacionālā teātra izrāde “Par mammām”, ko kopā ar bērniem redzēju pirms 7 gadiem, bija kudi aizraujošāka un mūsdienīgāka.

Ar interesi vēroju, kā niecīgais skatuves inventārs pārtop paralēlā stāstā. Taču tas ne visiem patīk. Piemēram, mana māte pieturas pie klasiskām vērtībām. Ja jābūt galdam, tad tam ir arī jābūt. Viņa uzskata, ka galdu nevar attēlot ar audeklu, kuru abos galos tur aktieri, kā šajā lugā.

Samocīts un neinteresants šķita izrādes sākums, kur pēc fotogrāfijām tika aprakstīti tuvākie radi. Nezinu kāpēc, bet uz izrādes beigām pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz jau ievilcies.

Izrādē patika aktieru saspēle, atraktivitāte un enerģija, kas burtiski kūsāt kūsāja. Bet visu stāstījumu veiksmīgi papildināja dzejas rindas un dziesmu fragmenti.