1. DIENA

No Rīgas izlidojām pulksten 7:45. Lidojums ilgst 1 stundu 35 minūtes. Tā kā Vācijā pulkstenis jāpagriež vienu stundu atpakaļ, Berlīnes (Brandenburgas/BER) lidostas 1. terminālī ieradāmies pulksten 8:20.

Agrāk Berlīnē bija divas lidostas – Šēnefelde un Tēgele. Berlīnieši bija sevišķi iemīļojuši Tēgeles lidostu, jo tā atradās diezgan tuvu Berlīnes centram. Kad ciemojāmies te 2009. gadā (ceļojuma apraksts šeit), no Zoodārza līdz Tēgeles lidostai ekspress autobuss aizbrauca apmēram 15 minūšu laikā, bet parastais pilsētas autobuss sastrēgumstundā brauca apmēram 40 minūtes. Līdz ar jaunās Brandenburgas lidostas atvēršanu (2020. gada oktobris), Tēgeles lidosta tika slēgta. Savukārt Šēnefeldes lidosta tika iekļauta Brandenburgas lidostā kā viens no termināļiem.

2022. gada vasarā Vācijas valdība kompensēja degvielas cenu paaugstināšanos, tāpēc jūnijā, jūlijā un augustā gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi varēja izmantot 9 eiro mēnešbiļeti piepilsētas transportos. Mēs to iegādājāmies lidostā esošajā biļešu aparātā. Pirms tam gan vēl mājās esot, jūtūbē noskatījos vairākus video, kā to izdarīt. Tā kā katra biļete ir personalizēta, uz tās pašam ar pildspalvu jāuzraksta savs vārds un uzvārds. Līdz ar to vienmēr jābūt līdzi arī dokumentam, ko uzrādīt kopā ar šo biļeti. Mums visu piecu dienu laikā metro un vilcienos kontrole negadījās.

Vēl ir iespējams iegādāties Berlin WelcomeCard (www.berlin-welcomecard.de) noteiktam dienu skaitam. Šīs kartes īpašniekam bez sabiedriskā transporta izmantošanas vēl pienākas dažādas atlaides, piemēram, muzejos, kā arī pilsētas karte vai transporta shēmas. Lai no lidostas atbrauktu līdz Berlīnes centram, jāiegādājas Berlin WelcomeCard ABC zonai. Vienam cilvēkam šāda piecu dienu biļete izmaksā 50 eiro. Tas nozīmē, ka mums būtu jāmaksā 200 eiro, taču, izmantojot 9 eiro mēnešbiļeti, mēs ievērojami ietaupījām.

No Brandenburgas lidostas 1-2 termināļa kursē divi vilcieni. Mums derēja S9. Ar to braucām līdz pieturai Warschauer Straße (apmēram 40 minūtes). Tur pārsēdāmies U1 un braucām līdz gala pieturai Uhlandstraße (apmēram 20 minūtes). Vilciens S9 nekursē pārāk bieži. Vismaz rīta pusē tas brauc reizi stundā. Biju iepriekš apskatījusies grafiku, tāpēc paspējām uz vilcienu burtiski dažas minūtes pirms tā izbraukšanas. Kad vilciens sāka kustēties, apjuku, jo sekojošās trīs stacijas neuzrādījās tajā metro shēmā, kuru ielādēju savā telefonā. Aiz gala stacijas Terminal 1-2 seko Waßmannsdorf; Terminal 5; Grünbergallee; Altglienicke (šī pietura jau bija shēmā). Uz pilsētas centru var aizbraukt arī ar citiem sabiedriskajiem transportiem. Kā ērtāk līdz vajadzīgajam galapunktam nokļūt, var apskatīties mājas lapā https://sbahn.berlin/, kur jāievada abu galapunktu nosaukums, vēlamais datums un laiks.

Sabiedriskajos transportos (vismaz vilcienos un metro) jālieto maskas FFP2, taču daudzi brauc ar parastajām medicīnas maskām vai pat bez maskām.

Speciāli izvēlējos viesnīcu tuvu metro stacijai Uhlandstraße (apmēram 150-200m no stacijas), lai smagie koferi nebūtu jāstumj pārāk tālu. Arī centrālā metro un vilcienu stacija Zoologischer Garten atrodas vien 5-7 minūšu attālumā no viesnīcas.

Iepriekš viesnīcu biju pabrīdinājusi, ka atbrauksim pirms reģistrēšanās laika, tāpēc, nolikuši mantas, uzreiz devāmies savās dienas gaitās.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

 

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

   

Romānu lasīju krievu valodā pirms vairākiem gadiem, kad tas vēl latviski nebija iztulkots. Toreiz pēc sirdi plosošās grāmatas “Pirms atkal tiksimies” izlasīšanas vēlējos iepazīt pēc iespējas vairāk šis rakstnieces darbus. Kad grāmata tika izdota latviešu valodā pirmo reizi, to kaut kāda iemesla pēc nenopirku. Iespējams, ka toreiz romāns “Pēdējā vēstule no mīļotā” lika man vilties. Taču pagāja vairāki gadi. Romāna sižetu biju pilnīgi aizmirsusi (tas jau liecina, ka nav neko vērts), tāpēc, grāmatnīcā ieraugot šīs grāmatas otro izdevumu, to iegādājos.

Garlaicīgs, klišejisks un banāls mīlas romāns, ko nepavisam negribējās “izraut cauri” vienā piegājienā. Lasīju salīdzinoši lēni un mokoši. Aiz gara laika, lidojot lidmašīnā un ceļojuma vakaros pirms gulētiešanas.

Romānam ir divas sižeta līnijas, kas grāmatas izskaņā satuvinās. Tie ir divu sieviešu – Elijas un Dženiferas mīlasstāsti. Šie stāsti mēģina parādīt atšķirīgos sabiedrības uzskatus par laulības šķiršanu un par sieviešu/vīriešu attiecībām ar precētu vīrieti/sievieti dažādos laika posmos – mūsdienās un 60-tajos gados.

Žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod mīlestības vēstuli, kas rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa vēlas noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors un kam tā ir adresēta. Uzietā vēstule Eliju pamudina izvērtēt savas jau gadu ilgās attiecības ar precētu vīrieti.

Dženifera ir smalko aprindu dāma, kas precējusies ar turīgu uzņēmēju, taču kādā pasākumā viņa iepazīstas ar žurnālistu un iemīlas viņā. Abi mīlnieki sūta viens otram vēstules un slepus tiekas. Viena no viņu mīlas vēstulēm pēc vairāk kā 40 gadiem nonāk Elijas rokās.


Kurmju atbaidītājs

04.08.2022.

Tēma: ROKDARBI Idejas mājoklim un dārzam

Paziņa mājas pagalmā novietojusi pašizgatavotu kurmju atbaidītāju. Teica, ka ideju noskatījusies internetā. It kā palīdzot. To gan es nezinu.

Plastmasas pudelei sānos izgriezti un atlocīti četri “spārni”. Cauri pudelei izvilkta drāts un nostiprināta virs pudeles vāciņa. Otrs drāts gals pārlocīts 900C leņķī un ievietots caurulē. Vējainā laikā pudele griežas ap savu asi.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik ilgi mēs sevī spējam nest aizvainojumu? Aizvainojumu uz pašiem tuvākajiem.