1. Kad meita bija divus vai trīs gadus veca, viņai ļoti nepatika vairāk kā 200 km garais brauciens uz Latgales laukiem. Tā kā ilgstoši nācās sēdēt iesprādzētai (gandrīz nekustīgai) bērnu sēdeklītī, viņa protestēja ar saucieniem: “Gribu brīvību! Gribu svaigu gaisu!” Tāpēc ik pēc 20 – 30 minūtēm mums nācās apstāties, lai meita varētu paskraidīt. Līdz ar to brauciens uz laukiem (+ pusdienošana) aizņēma gandrīz visu dienu.

Turpinājums ...

2011. gada 22. oktobris – pirmā rudens brīvlaika diena. Apmācies, koki puskaili, gaiss rudenīgs, temperatūra tikai dažus grādus virs nulles. Vārdu sakot - ārā laiks draņķīgs, taču bērni kaut kā ar viltu bija jāizvilina pastaigāties pa svaigu gaisu. Tikai kā? Tad man prātā iešāvās laba doma. Ieteicu doties uz mežu sēņot. Pašai klusībā šī doma likās absurda, jo sēnes sen vairs tādā aukstumā neauga. Arī bērni, piedodiet, nebija vakarējie. Uz mežu sēņot atteicās iet. Tad es piedāvāju nosacījumu, tas ir, par katru atrasto sēni piešķirt punktus:

gailene – 1 punkts;

sviesta beka – 2 punkti;        

bērzu beka – 3 punkti;

baravika – 4 punkti;

apšu beka - 5 punkti.

Tiklīdz tiek savākti 10 punkti, tā 30 minūtes var spēlēt datorspēli. Tā jau bija cita runāšana. Ja no sākuma bērni uz mežu nevēlējās iet, tad vēlāk viņus bija grūti no meža dabūt laukā, jo abi aizgūtnēm meklēja sēnes, lai tikai iegūtu 10 punktus. Dēls nepieciešamos punktus savāca ar gailenēm, bet meita, kā par brīnumu, atrada pat vienu bērzu beku. Vakarā abus sagaidīja garšīga mērce un interesanta datorspēle.

Pēc tam bieži vien, ejot sēņot, bērni lūdzās, lai par atrastajām sēnēm piešķiru punktus un par iegūtajiem punktiem iedodu viņiem kādu labumu.

Izrāde man nešķita tik interesanta, kā iedomājos, izlasot tās virsrakstu. Smieklīgas situācijas mijās gan ar garlaicīgiem (TV vadītājas monologi), gan arī paredzamiem mirkļiem.

18 gadus laulībā nodzīvojis itāļu pāris piekrīt piedalīties TV šovā, publiski izrādot savstarpējās nesaskaņas un uzskatu atšķirības. Patiesībā šis šovs ir kā atspēriena punkts sievas pārvērtībām un abu laulāto attiecību izmaiņām. Izrādes noslēgumā gan īsti nesapratu, kā šīs pārmaiņas ietekmēs abu laulāto turpmāko (kop)dzīvi. Kā vairumā darbos, autors dod vaļu skatītāja fantāzijai. Man nekad nav paticis, ka izrādes vai filmas turpinājums jāizdomā pašai. Tas, galu galā, nav mans sacerējums.

Izcila un aizraujoša izrāde. Stāsts par astoņiem bijušajiem klasesbiedriem. Visas izrādes laikā tiek meklēta atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: "Vai tas, ko katrs dzīvē vēlējies sasniegt, būdams jaunietis, ir piepildījies 12 gadus pēc skolas beigšanas?" Lai labāk izprastu katra klasesbiedra dzīvi, tiek izspēlētas gan tagadnes, gan pagātnes (skolas) situācijas.

Pēc izrādes palika mazliet skumji, jo tā lika man atcerēties savu jaunību un skolas laiku (skolu pabeidzu pirms 27 gadiem). Pat asara notecēja. Arī man bija sapņi… Nekādi lielie tie padomju laikā nevarēja būt. Ne par ārzemēm tolaik sapņojām (robežas bija slēgtas), ne par saviem biznesiem (tādi neeksistēja), ne par lielām naudām (visiem tolaik bija daudz maz vienādas algas). Bet vienu gan es zināju, – ja man būs ģimene, tad tā būs mana vislielākā vērtība.

Kaut kur biju lasījusi, ka izrāde vairāk domāta 30-gadniekiem, tāpēc biļeti nenopirku savai 16-gadīgajai meitai. Pēc izrādes noskatīšanās to nožēloju, jo domāju, ka arī viņai būtu bijis interesanti.