„Starp zvaigznēm”, zinātniskās fantastikas filma

18.11.2014.

Tēma: ŠIS UN TAS Vērtējumi un atsauksmes Filmas un televīzijas raidījumi

Prologs. Mūsu ģimenei vairāku gadu garumā izveidojusies jauka tradīcija - vismaz vienu reizi mēnesī visiem kopīgi aiziet uz kini. Kad bērni bija mazi, gājām uz multenēm. Abi ar vīru to darītu vēl joprojām, bet mūsu pusaudžiem iestājies vecums, kurā publiski tiek afišēts, ka multenes domātas sīkajiem. Tā nu mēs mēģinām viens otra interesēm pielāgoties, izvēloties kopīgi skatāmo mākslas filmu. Šoreiz uzticējos vīra gaumei, jo viņš teica, ka zinātniskās fantastikas filma „Starp zvaigznēm” pēc atsauksmēm ir ļoti labi novērtēta. Prologa beigas.

Sākšu ar to, ka man personīgi filma nepatika. Bet gaumes jau ir dažādas, jo vīram un abiem bērniem - patika. Manā skatījumā filmu neglāba pat „sieviešu auditorijas pievilinātājēsma” – visu varenā mīlestība, kurai nav ne laika, ne telpas robežas. Filma bija pārāk izstiepta (gandrīz 3 stundas) un ar garlaicīgiem dialogiem. Sākumposmā, kad kinītī nopirktie saldumi jau bija beigušies, es iemigu. Pēc kādām 15 minūtēm atkal pieslēdzos un sapratu, ka neko svarīgu neesmu izlaidusi.

Var jau uzskatīt, ko tā mājsaimniece vispār sajēdz no zinātniskās fantastikas. Būtu labāk sēdējusi mājās un skatījusies salkanās mīlestības filmas...

Apmēram pirms mēneša cītīgi izlasīju Stīvena Hokinga grāmatu „Īsi par manu vēsturi” (Jāņa Rozes apgāds), kurā viņš apraksta melnā cauruma singularitātes* būtību, kā arī teoriju par ceļošanu laikā (ceļojot pagātnē, dodoties caur tārpejām**). Toreiz gandrīz neko nesapratu, kaut arī dažas lappuses pārlasīju vairākkārtīgi. Filmā „Starp zvaigznēm” šīs teorijas tika apspēlētas vizuāli, tāpēc man kļuva skaidrāks. Varētu pat teikt, ka filma man palīdzēja izprast Stīvena Hokinga grāmatu.

Jāatzīmē vēl vienu filmā pateiktu vērtīgu domu. Citāts aptuveni šāds: „Mums inženieri nav vajadzīgi. Mums vajadzīgi zemnieki, jo cilvēkiem nav ko ēst.” Vai nešķiet, ka šobrīdējā sabiedrība uzņēmusi kursu uz šo pusi? 

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 

 

 

* Masīvai zvaigznei ir tik spēcīgs gravitācijas lauks (pievilkšanās spēks), ka gaisma no tā nespēj izlauzties. Izstarotā gaisma no zvaigznes ne cik tālu netiek, jo tiek rauta atpakaļ ar zvaigznes pievilkšanās spēku. Šādi objekti tiek saukti par melnajiem caurumiem. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)

Singularitāte ir laiktelpas punkts, kur laikatelpas liekums kļūst bezgalīgs; punkts, kurā blīvums ir bezgalīgs. Dažas teorijas prognozē, ka singularitāte veidojas melnā cauruma centrā, kā arī Visuma beigās vai sākumā. (No vikipēdijas.)

**Tārpejas – hipotētiski laika tuneļi, kas varētu savienot dažādus telpas un laika reģionus. Ieejot vienā tārpejas atverē un izejot ārā pa otru, nonāktu citā vietā un citā laikā. Tārpejas, ja tādas eksistētu, būtu ideālas ceļošanai. No tārpejas varētu aiziet uz otru galaktikas malu un atgriezties atpakaļ uz vakariņām. (No Stīvena Hokinga grāmatas.)


Gaismas festivāls, kas dažu dienu garumā jau septīto gadu pēc kārtas priecē Rīgas iedzīvotājus un viesus, manuprāt, šogad izdevies krāšņāks un interesantāks par iepriekšējiem gadiem. Vismaz bija daži gaismas objekti, kas mūsu ģimenei ļoti patika. Atbraucot mājās, katram bija jānosauc, viņaprāt, labākais piecinieks. Pēc tam tika saskaitīti punkti un, lūk, kāds sanāca vietu sadalījums:

1.

„Gaismas cirks”  Zigfrīda Annas Meirovica bulvārī 10

 

2.

Spīdošā parāde „Gaismas slepenā dzīve” Vecrīgā

 

3. 

„Ceļojums krāsaino pasaku pasaulē” Doma laukumā

„Saliedētās zivis” Kronvalda parkā, Rīgas Kongresu nama fasāde

 

4.

„Cilpu Lū” Esplanādē

 

5.

„Cosmogole” Aspazijas bulvārī 3, Latvijas Nacionālās operas skvērs

 


Izstādes nosaukums ir vilinošs, jo jaunā faraona Tutanhamona vārds sabiedrībai plaši pazīstams. Tomēr man šķiet, ka šoreiz tas izmantots reklāmas nolūkos, jo reāli izstāde nav saistīta ar Tutanhamona dārgumiem. Te no dažādu valstu muzeju krājumiem atceļojuši trauki, mūmiju maskas, statuetes un pat sarkofāgs. Vienā telpā izlikti daži tā laika dzintara rotājumi (kaklarota, diadēma u.c.), jo tiek uzskatīts, ka faraona dārgumu vidū bija vairāki priekšmeti, ko rotāja dzintars. Man personīgi no visiem izstāžu eksponātiem visvairāk patika Napoleona laika gravīras par Ēģiptes tēmu. Pie tam šī ekspozīcija nāk no Latvijas Universitātes bibliotēkas kolekcijas.

Galvenajā izstāžu zālē valda tumsa, tāpēc rodas sajūta, ka atrodies kapenē. Lai tumsā nepazustu sienu gleznojumi, tie izgaismojas ar kustīgiem gaismas apļiem.

Vienā no muzeja telpām uzstādīts liels ekrāns – interaktīvā spēle „Vārti uz Ēģipti”. Diemžēl viens trūkums (manuprāt – liels),  - nav sīkāk paskaidrots, kā šo spēli spēlēt. Varbūt jaunākajai paaudzei tas ir pašsaprotami, bet vecākiem cilvēkiem tas var šķist sarežģīti. Uzvilku 3D brilles un ar rokas kustību virtuālajā telpā mēģināju priekšmetiem „pieskarties”, lai tos „paņemtu”. Vai nu tehnika pievīla, vai arī nepareizajā vietā stāvēju, bet nomocījos kādas 5 minūtes. Priekšmetus „paņemt” neizdevās un līdz ar to neuzzināju sīkāk par dažiem izstādes eksponātiem.


„Кухня” (tulkojumā – „Virtuve”)  ir labākais pēdējos gados uzfilmētais Krievijas seriāls. Augstā līmenī, izcila aktierspēle, gaumīgs, varētu teikt, ka eiropeisks un galvenais – ar labu humora piedevu. Šo seriālu es varētu salīdzināt ar smalki uztamborētu mežģīni. Perfekti līdz pēdējam sīkumam.

Filmas, kas orientētas uz sieviešu auditoriju, parasti neskatās vīrieši, un arī otrādi – vīriešiem domātās filmas sievietes nesaista. „Кухня” ir izņēmums, jo seriāls patiks visiem. Tajā apspēlētas dažādas situācijas: gan darbabiedru savstarpējās attiecības, gan personīgās mīlas lietas. Un galvenais, ka situāciju pasniegšanas veids nav pārspīlēts, kā pieņemts redzēt citos seriālos - „ziepju operās”.

Abi ar vīru internetā filmu „Кухня” uzsākām skatīties pagājušā gada ziemā. Bija reizes, kad vienā rāvienā noskatījāmies pat 5 un 6 sērijas. Nekādi nevarējām atrauties. Tikai miegs mūs spēja salauzt.

Varbūt kāds iebildīs, bet man seriāla pasniegšanas stils nedaudz atgādina „Sekss un lielpilsēta”, kur katras sērijas beigās, pēc attiecīgi izspēlētas situācijas, tiek apkopota kāda dzīves gudrība, pamācība.

Internetā lasīju, ka „Кухня” ir visdārgākais Krievijas seriāls. Vienas sērijas pašizmaksa 200 tūkstoši dolāru. Visus ēdienus gatavo filmēšanas laikā profesionāli pavāri, tāpēc viņi redzami līdzās aktieriem. Vēl zinu, ka aktieri pirms filmēšanās pie pavāriem izgāja speciālus apmācības kursus.

Televīziju skatos ļoti reti – parasti tikai reizi nedēļā, kad gludinu veļu. Vienā tādā reizē uztrāpījos seriāla „Кухня” reklāmai. Tātad to rāda arī kāds no Latvijas kanāliem. Bet, ja ir vēlēšanās seriālu sākt skatīties no sākuma līdz pat šobrīd Krievijas TV kanālos rādītajai sērijai, iesaku pameklēt internetā.

No 5 zirņiem piešķiru


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.