No balta kartona izgatavoju trīs ģeometriskus objektus priekš 9-tās klases skolēniem domātā uzstādījuma un atstāju tos skolā. Kolēģes mazā meitiņa, kamēr neviens neredzēja, radoši izpaudās.

Ja bērni jau izauguši, un nav vairs vēlmes Ziemassvētkus pavadīt ierasto pantiņu un priekšnesumu gaisotnē, apdāvināšanas procesu var vienkāršot. Proti, laimīgajam, kam tiek pasniegta dāvana, jāizlozē jautājums, uz kuru jāatbild.

Piedāvātie jautājumu varianti.

* Ko tu kā pirmo iedomājies, izdzirdot vārdu “Ziemassvētki”?

* Atmiņas, kas saistītas ar Ziemassvētku vecīti.

* Eglītes mantiņa vai rotājums, kas tev palicis prātā no bērnības.

* Gaidītākā/mīļākā bērnības dāvana Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā.

* Mīļākās ziemas izklaides bērnībā un tagad.

* Vai atceries kādu no savām maskām, kas tika gatavota bērnudārza vai skolas Ziemassvētku ludziņai?

* Kādu labu darbu šogad esi izdarījusi(-is)?

* Ko tu visvairāk vēlētos Jaunajā gadā?

* Pievieno dotajām krāsām ar Ziemassvētkiem saistītu vārdu!

balts(-a) …     zaļš(-a) …     brūns(-a) …

sarkans(-a) …     dzeltens(-a) …     melns(-a) …

* Pabeidz teikumu! Ja es būtu Ziemassvētku vecītis, es …

* Pabeidz savu ticējumu! Ja Ziemassvētku vakarā kāds klauvē pie durvīm, tad …

* Pabeidz savu ticējumu! Ja dāvanu maisā pamani caurumu, tad …

* Pabeidz savu ticējumu! Ja Ziemassvētku svecīti nopūš vējš, tad …

* Pabeidz savu ticējumu! Ja Ziemassvētku rītā aiz mājas ārdurvīm guļ kaimiņu kaķis, tad …

* Pabeidz savu ticējumu! Ja visi ciemiņi Ziemassvētkos ir saņēmuši dāvanas, tad …

Krūzītē nostiprināts putuplasts, kurā sasprausti vairāki mākslīgie egļu zariņi (kvalitātes ziņā gandrīz neatšķiras no dabīgajiem) un sarkanas putnu spalvas. Lai putuplasts nebūtu redzams, tas nosegts ar sarkanu sizāli. Egļu zariņos iekarināti sarkani un balti zvaniņi, bet starp zariņiem ievietotas baltas filca bumbiņas.

Nezinu, kas bija vainīgs, ka izrādes laikā nāca miegs – vai nu divas negulētās naktis, kas pavadītas, labojot skolēnu darbus pirms semestra beigām vai arī tas, ka lugas dialogi bija garlaicīgi. Kopumā izrādi uztvēru kā informējošu materiālu par sociālo nevienlīdzību, kas kārtējo reizi atgādināja, ka katram cilvēkam ir izvēles iespējas, kā dzīvot savu dzīvi.

Vairāk kā 20 gadus pēc skolas beigšanas satiekas kādreizējie bērnības draugi – Mārgareta un Maiks. Abi nākuši no trūcīga strādnieku rajona, taču viņu dzīves ceļi šo gadu laikā krasi atšķīrušies. Maiks pabeidzis augstskolu un strādā par ārstu, bet Mārgareta, līdz galam pat neieguvusi vidējo izglītību, visu dzīvi kuļas pa zemi atalgotām darba vietām. Pie tam viņas apgādībā un aprūpē ir pieaugusi meita ar garīgās attīstības traucējumiem.

Lugas darbība norit Amerikā, un mani visu izrādi caurvija sajūta, ka autors, aprakstot par Mārgaretu un Maiku, atklājis afroamerikāņu sociālās problēmas. Varbūt tāpēc 2011. un 2012. gadā šis darbs Amerikā guva panākumus. Personīgi man luga nelikās tik vērtīga, lai būtu vairāku balvu cienīga.

Tā arī nesapratu, kas izrādē bija domāti labie cilvēki. Vai mazizglītotā Mārgareta ar savu naivo vientiesību? Vai arī autors vēlējās pateikt, ka Maikam būtu piešķirama kategorija “labais cilvēks” tikai tādā gadījumā, ja viņš palīdzētu un finansiāli atbalstītu Mārgaretu tik vien tā fakta dēļ, ka abi bijuši bērnības draugi?