Veikalā „Top” kādā no plauktiem ieraudzīju oranžus kaltētus augus (diemžēl nosaukumus tiem nezinu). Tā kā šī krāsa piestāv mūsu virtuvei, nolēmu, ka izgatavošu vāzē liekamu dekoru, tāpēc nopirku. Dažas nedēļas oranžie augi nogulēja manā darba telpā, jo nekādi nevarēju izdomāt, no kā un kādā veidā tiem pievienot kātus. Un tad vienu dienu nāca apjausma. Sagatavoju resnu alumīnija stiepli un smalku stieplīti. Tad saplēsu 1 cm platas auduma joslas. Starp auduma joslām ievietoju resno alumīnija stiepli, un tai visapkārt notinu smalko stieplīti. Pēc tam šos lokanos kātus ievietoju kaltētajos augos un nostiprināju. 

1. variants.

Ja paredzēts jubilāram pasniegt aploksni ar dāvanu karti, to var iekārt, piemēram, koka zarā un pievienot pie ziedu pušķa.

2. variants.

Dāvanu karti ieliek aploksnē, bet aploksnes virspusē ar divpusējo līmlenti piestiprina gan apsveikuma kartīti, gan papīra ziediņu (skat. piegrieztnes).

Šobrīd veikalos var iegādāties dažāda lieluma koka vai plastmasas rotaļu mājiņas. Tās iespējams uzbūvēt pat no lego klucīšiem. Diemžēl, kad mani bērni bija mazi, neko tādu nevarēja nopirkt, tāpēc mājiņas meistarojām paši.

1. Papīra mājiņa kaķiem. Ar šo mājiņu meitai saistās vispatīkamākās atmiņas. To gatavojām, kad viņa bija apmēram trīs gadus veca. Papīra mājiņai ir vaļā veramas durvis, bet tās iekšpusē - telpiskas mēbeles. Aiz mājiņas aug koks, uz kura atrodas putnu būrītis, dobums ar vāveri (vāvere izņemama) un ligzda ar putniņu (putniņš izņemams). Mājas priekšpusē novietoti ratiņi, kuros iekšā ielikts kaķu bēbis (kaķēns izņemams).

Turpinājums ...

Biju gaidījusi ko vairāk, jo iedomājos, ka astoņas pie galda sēdošās sievietes savstarpējās sarunās atklās smieklīgas un arī bēdīgas savas dzīves situācijas, dalīsies pārdomās par attiecībām ar pretējo dzimumu un pasmiesies par sievišķīgām vājībām. Taču izrādē tika izstāstīts pavisam ikdienišķs vienas sievietes dzīvesstāsts. Kāpēc ikdienišķs – tāpēc, ka kaut ko līdzīgu piedzīvojušas vismaz 30% latviešu (un ne tikai latviešu) sievietes. Un tieši šī iemesla dēļ stāsts vairs nešķiet interesants.

Lai lubene piesaistītu gan skatītāju, gan devītā personāža – meitenes – uzmanību, režisors to liek stāstīt nevis vienai aktrisei, bet astoņām. Viņas piedalās tādā kā stāsta sacerēšanas spēlē. Ar humoru, strīdiem, pārliecināšanu un temperimentu katra pa mazam bišķītim stāstījumā ienes savu artavu. Visas aktrises (arī meitene) šo spēli nospēlē teicami.

Pavisam negaidīts man šķita izrādes noslēgums. Kaut kas pilnīgi no citas operas, jo savā prātā to vēl joprojām nespēju savienot ar dzirdēto dzīvesstāstu. Proti, visas astoņas aktrises kaut ko dažas minūtes rakstīja uz baltas papīra lapas, bet pēc tam uzrakstīto nolasīja skaļi. Un šīs pēdējās 5 izrādes minūtes mani burtiski saviļņoja, jo katra aktrise dažos teikumos mums izstāstīja kādu savas bērnības patīkamāko mirkli. Un tieši tad es sapratu, ka biju gaidījusi šāda veida izrādi nevis to, ko dzirdēju iepriekš.

Vēl jāpiemin, ka izrādē daži dialogi ir krievu valodā, un tie netiek tulkoti, tāpēc krievu valodas nezinātāji var arī nesaprast.

Izrādei piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par pēdējām 5-ām izrādes minūtēm.