No 5 zirņiem piešķiru

Par to, ka Krievijas armija iebruka Somijas teritorijā 1939. gada beigās, zināju, taču to, ka Otrā pasaules kara laikā Somijā kā sabiedrotie dzīvojās arī Vācijas armija, tas man bija jaunums. Tā kā vācieši maksāja pieklājīgas algas, daudzas sievietes strādāja pie viņiem kā palīgpersonāls - medmāsas, sekretāres. Bija arī tādas, kas “piestrādāja” par izklaidētājām. Kad vācieši devās prom no Somijas teritorijas uz Norvēģiju, ceļā dedzinot vietējo mājas, viņiem līdzi, cerot uz labāku dzīvi, devās arī daudzas somu sievietes.

Karam beidzoties, vācieši kuģos no Norvēģijas krastiem bēga uz Vāciju, līdzi paņemot tikai tās vācu, somu vai norvēģu sievietes, kas bija gaidībās vai arī, kas bija piedzemdējušas bērnu. Pārējās vācu pusē strādājošās sievietes tika aizvestas uz kara gūstekņu nometnēm.

Kāds žēlsirdīgs vīrietis izglāba vairākas somu sievietes, ļaujot tām šķērsot Norvēģijas un Somijas robežu. Piecas no šīm sievietēm uzsāka kopīgu ceļu vairāku simtu kilometru garumā līdz savām mājām. Kā viņas tiks sagaidītas dzimtenē atgriežoties, viņām nav zināms.

Smags lasāmgabals, kas lasītājam neliek ne nosodīt, ne arī atbalstīt šīs sievietes, jo viņas tāpat jau ir cietējas.

Grāmatas lasīšanai atvēlēju brīvdienu, jo, kamēr neizlasīju līdz galam, negribēju likt malā.

.....

Kad izlasīju otro Tommi Kinnunena grāmatu “Četru ceļu krustojums”, nolēmu papētīt autora biogrāfiju caur intervijām. To viņam diezgan daudz. Paldies google, ka dažu sekunžu laikā no nesaprotamās somu valodas tika izveidots daudz maz jēgpilns teksts latviešu valodā. Tā es uzzināju, ka šī tēma par somu sievietēm, kas strādāja pie vācu armijas karavīriem, bijusi gadiem ilgi noklusēta (tabu). Daudzi somi to pat nav zinājuši. Bijusi tikai laikam viena vēsturniece, kas šo vēstures posmu mēģinājusi pētīt. Esot zināms, ka sievietes no Norvēģijas tikušas nosūtītas uz Somijas darba nometni, bet nav precīzi dati, vai kāda būtu šķērsojusi robežu un atgriezusies mājās, noejot garo ceļu kājām. Tommi Kinnunens intervijā gan pastāsta, ka viņa vecmāmiņas mātei pēc kara bijusi mājkalpotāja, kura no Norvēģijas devusies kājām atpakaļ uz Somiju. Vēl viņam kaut ko par šīm sievietēm stāstījusi skolā vēstures skolotāja.

Tommi Kinnunens uzrakstījis daiļdarbu, nevis atreferējis reālus, dokumentālus sieviešu stāstus (tas mani pēc intervijas izlasīšanas nedaudz sarūgtināja). Tāpēc jau arī lasītājs neuzzina, kā tad īsti katra no šīm sievietēm iedzīvojās atgriežoties mājās. Autors ļauj lasītājam līdzdarboties un iedomāties situācijas pavērsienu pēc saviem ieskatiem. Ja arī patiesajā dzīvē kāda somiete atgriezusies pēc darba nometnes vai šādā ceļā tikusi uz mājām, tad tas līdz pat šim laikam tiek noklusēts un slēpts. Arī kauna dēļ.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, visneveiksmīgākais romāns no autores trijiem romāniem, ko esmu lasījusi (“Lakstīgala” un “Baltā nekuriene”).

Elsai jau 25, bet viņa nekad nav baudījusi mīlestību, jūtas neglīta un vēlas izrauties no vientuļās ikdienas, kuras lielākā daļa tiek pavadīta istabā, lasot grāmatas. Vecāki viņu vēl joprojām uzskata par slimīgu un vārgu, kaut pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, kopš Elsa saslima ar reimatisko drudzi. Elsa mēģina protestēt – nogriež īsus matus, kas vecākus sadusmo un uzšuj koši sarkanu kleitu, ko atļaujas uzvilkt, kad neviens savējais neredz. Līdz šai vietai grāmata šķita daudzsološa. Un tad – pārgulēšana ar pirmo puisi, kas pagadās, palikšana stāvoklī, padzīšana no mājām un apprecināšana piespiedu kārtā – simts reizes lasīts un filmās redzēts sižets.

Tad stāstījumā tiek pārlekts pāri vairākiem gadiem – rit 1934. gads, kad Elsai jau 38. Viņai ir divi bērni – pret māti noskaņota pusaudze Loreda un mīļš dažus gadus vecs puišelis Ants. Elsa visus šos gadus pavadījusi Teksasas fermā pie vīra vecākiem, kas viņu iemīļojuši kā savu meitu. Diemžēl pēdējos dažus gadus šo reģionu pārņēmuši ilgstoši sausumi un putekļu vētras, kas iznīcina ne tikai ražu un zemes virskārtu, pārvēršot apkārtni tuksnesī, bet salauž cilvēku dzīves, liekot tiem pamest savas mājas un ar visu iedzīvi pārcelties uz citiem štatiem. Šo smago dzīvi neizturēja arī Elsas vīrs Reifs, kas kādu nakti uz neatgriešanos aizbēga no vecākiem, bērniem un nemīlētās sievas.

Kad Elsas dēlēns dēļ nemitīgām putekļu un smilšu vētrām saslima ar plaušu kaiti, Elsa pieņēma lēmumu doties uz Kaliforniju. Diemžēl gaidītais nesakrita ar piedzīvoto, jo vietējie pret iebraucējiem izturējās naidīgi, uzskatot tos par salašņām un sliņķiem. Dzīve antisanitāros apstākļos, smagais darbs, kas netika pienācīgi atalgots un meitas pretestība – ar to visu Elsai nācās tikt galā, līdz beidzot, meitas ietekmēta, sieviete pievienojas komunistu kustībai, kas cīnās par iebraucēju tiesībām un atbilstošu darba algu. Komunisti? Nemaz iepriekš nezināju, ka tie bija sasnieguši arī Ameriku.

Lasot romānu, nekādi nevarēju saprast, kāpēc autore Elsu sākumā padarīja par tik slimu un vārgu, ja dzīvojot fermā un Kalifornijā, šī slimība nekur vairs neparādījās, kaut viņa strādāja no rīta līdz vakaram pārgurusi. Tikai pašās grāmatas beigās nepatīkamā situācijā atkal tika pieminēta vārgā sirds.

Kaitināja, ka grāmatā vairākās vietās atkārtojās tās pašas domas un frāzes, atgādinot lasītājam, kas lasa šo 500 lappuses biezo grāmatu ilgāku laiku, iepriekš lasīto, it kā pieļaujot domu, ka viņš laika gaitā kaut ko no lasītā ir piemirsis.

Citāti

Turpinājums ...

Aprakstā izlasījusi vien Raimonda Paula vārdu, zināju, ka uz koncertu noteikti iešu. Būtu taču grēks palaist vējā to, ka Maestro ciemosies mūsu pilsētā.

Koncertprogrammā piedalījās trīs Raimondi: Maestro Raimonds Pauls, vijolnieks Raimonds Ozols un taustiņinstrumentālists Raimonds Macats. Tā jau nebija, ka uzstājās tikai viņi trīs. Vēl jau piepalīdzēja divi ģitāristi, bundzinieks un četras dziesmas nodziedāja soliste Paula (uzvārdu diemžēl nezinu). Personīgi man vienmēr ir bijis grūti pieņemt dziesmas jaunatskaņojumu, ja dziesmas pirmatskaņojumu izpildījis kāds cits. Arī šoreiz galvā skanēja Noras Bumbieres balss (dziesma “Lūgums”), tāpēc Paulas dziedājums nepiesaistīja. Un vienai dziesmai – kā tas raksturīgs latviešu mūziķiem – mūzika pārspēlēja solistes balsi, liedzot klausītājiem saprast vārdus.

Zinādama to, ka kartītes bieži vien tiek pazaudētas vai izmestas atkritumos, nolēmu, ka Ziemassvētku un Jaunā gada apsveikumu uzdrukāšu liecības otrā pusē. Tikai viens būtisks nosacījums -, lai abu pušu drukājums nespīdētu cauri, jāizmanto biezāks papīrs, piemēram, 160 g.

Apsveikums tika veidots platformā canva.com, un uz tā virsū tika uzdrukāts katra skolēna vārds.