No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, visneveiksmīgākais romāns no autores trijiem romāniem, ko esmu lasījusi (“Lakstīgala” un “Baltā nekuriene”).

Elsai jau 25, bet viņa nekad nav baudījusi mīlestību, jūtas neglīta un vēlas izrauties no vientuļās ikdienas, kuras lielākā daļa tiek pavadīta istabā, lasot grāmatas. Vecāki viņu vēl joprojām uzskata par slimīgu un vārgu, kaut pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, kopš Elsa saslima ar reimatisko drudzi. Elsa mēģina protestēt – nogriež īsus matus, kas vecākus sadusmo un uzšuj koši sarkanu kleitu, ko atļaujas uzvilkt, kad neviens savējais neredz. Līdz šai vietai grāmata šķita daudzsološa. Un tad – pārgulēšana ar pirmo puisi, kas pagadās, palikšana stāvoklī, padzīšana no mājām un apprecināšana piespiedu kārtā – simts reizes lasīts un filmās redzēts sižets.

Tad stāstījumā tiek pārlekts pāri vairākiem gadiem – rit 1934. gads, kad Elsai jau 38. Viņai ir divi bērni – pret māti noskaņota pusaudze Loreda un mīļš dažus gadus vecs puišelis Ants. Elsa visus šos gadus pavadījusi Teksasas fermā pie vīra vecākiem, kas viņu iemīļojuši kā savu meitu. Diemžēl pēdējos dažus gadus šo reģionu pārņēmuši ilgstoši sausumi un putekļu vētras, kas iznīcina ne tikai ražu un zemes virskārtu, pārvēršot apkārtni tuksnesī, bet salauž cilvēku dzīves, liekot tiem pamest savas mājas un ar visu iedzīvi pārcelties uz citiem štatiem. Šo smago dzīvi neizturēja arī Elsas vīrs Reifs, kas kādu nakti uz neatgriešanos aizbēga no vecākiem, bērniem un nemīlētās sievas.

Kad Elsas dēlēns dēļ nemitīgām putekļu un smilšu vētrām saslima ar plaušu kaiti, Elsa pieņēma lēmumu doties uz Kaliforniju. Diemžēl gaidītais nesakrita ar piedzīvoto, jo vietējie pret iebraucējiem izturējās naidīgi, uzskatot tos par salašņām un sliņķiem. Dzīve antisanitāros apstākļos, smagais darbs, kas netika pienācīgi atalgots un meitas pretestība – ar to visu Elsai nācās tikt galā, līdz beidzot, meitas ietekmēta, sieviete pievienojas komunistu kustībai, kas cīnās par iebraucēju tiesībām un atbilstošu darba algu. Komunisti? Nemaz iepriekš nezināju, ka tie bija sasnieguši arī Ameriku.

Lasot romānu, nekādi nevarēju saprast, kāpēc autore Elsu sākumā padarīja par tik slimu un vārgu, ja dzīvojot fermā un Kalifornijā, šī slimība nekur vairs neparādījās, kaut viņa strādāja no rīta līdz vakaram pārgurusi. Tikai pašās grāmatas beigās nepatīkamā situācijā atkal tika pieminēta vārgā sirds.

Kaitināja, ka grāmatā vairākās vietās atkārtojās tās pašas domas un frāzes, atgādinot lasītājam, kas lasa šo 500 lappuses biezo grāmatu ilgāku laiku, iepriekš lasīto, it kā pieļaujot domu, ka viņš laika gaitā kaut ko no lasītā ir piemirsis.

Citāti

Turpinājums ...

Aprakstā izlasījusi vien Raimonda Paula vārdu, zināju, ka uz koncertu noteikti iešu. Būtu taču grēks palaist vējā to, ka Maestro ciemosies mūsu pilsētā.

Koncertprogrammā piedalījās trīs Raimondi: Maestro Raimonds Pauls, vijolnieks Raimonds Ozols un taustiņinstrumentālists Raimonds Macats. Tā jau nebija, ka uzstājās tikai viņi trīs. Vēl jau piepalīdzēja divi ģitāristi, bundzinieks un četras dziesmas nodziedāja soliste Paula (uzvārdu diemžēl nezinu). Personīgi man vienmēr ir bijis grūti pieņemt dziesmas jaunatskaņojumu, ja dziesmas pirmatskaņojumu izpildījis kāds cits. Arī šoreiz galvā skanēja Noras Bumbieres balss (dziesma “Lūgums”), tāpēc Paulas dziedājums nepiesaistīja. Un vienai dziesmai – kā tas raksturīgs latviešu mūziķiem – mūzika pārspēlēja solistes balsi, liedzot klausītājiem saprast vārdus.

Zinādama to, ka kartītes bieži vien tiek pazaudētas vai izmestas atkritumos, nolēmu, ka Ziemassvētku un Jaunā gada apsveikumu uzdrukāšu liecības otrā pusē. Tikai viens būtisks nosacījums -, lai abu pušu drukājums nespīdētu cauri, jāizmanto biezāks papīrs, piemēram, 160 g.

Apsveikums tika veidots platformā canva.com, un uz tā virsū tika uzdrukāts katra skolēna vārds.