Pārāk liela ažiotāža sacelta par šo filmu. Manā skatījumā – viduvēja. Apjautājos vidusskolēniem, kas bija atnākuši kopā ar mani uz filmu. Lielai daļai nav paticis, - esot izstiepta un neizraisīja nekādas emocijas. Viņi šo filmu drīzāk uztvēra kā vēstures atstāstījumu par padomju laika skolu un ideoloģiju. Ja literatūras skolotāja iepriekš nebūtu pastāstījusi par grāmatu, nemaz nesaprastu, kāpēc meitai (Norai) ir nepatika pret pienu tik liela, ka viņa to izlej puķu podā vai atvemj. Alerģija, vai? Filmā grūti izprast piena filozofisko nozīmi, jo nav izskaidrots, kas māti (Astru) pamudinājis domāt, ka viņas pienā ir lietuvēns. Astras bērnība un jaunība tik ātri paskrēja, ka skatītājiem nebija lemts izprast, kas tad bija par iemeslu, kāpēc Astra izaugusi tik egoistiska, tik koncentrēta uz sevi un savām interesēm. Ne viņai bija mātišķas attiecības ar savu meitu, ne meitišķas attiecības ar savu māti. Vai tiešām padomju vara un tās propaganda spēja ietekmēt ģimenes savstarpējās attiecības? Varbūt tomēr bijušas audzināšanas problēmas?

Filma sākās ar notikumu 1945. gadā. Skatītājam netiek pateikts, kas tas par gadu, liekot būt neziņā līdz pat mirklim, kad Astra sasniegusi 24-us gadus un piemin, ka ir 1969. gads. Tikai tad skatītājs var matemātiski aprēķināt, ar kuru gadu filma iesākās, respektīvi, kurā gadā Astra piedzimusi.

Atceros, ka padomju laikā vientuļa, neprecēta sieviete, kurai piedzimis bērns, skaitījās sagrēkojusies. Viņa aiz muguras tika aprunāta un varētu pat teikt, ka daļēji izstumta no sabiedrības. Arī Astra bija vientuļa sieviete ar bērnu, tikai ne grāmatā, ne filmā nevarēja just tā laika sabiedrības attieksmi – nosodījumu.

Filmas beigas ar dzelzceļa sliedēm, kas aizvijas tālumā un priekšplānā sēdošo Noru – tūkstošiem reižu nodrāsta tēma par “viss nāk un aiziet tālumā…” Kaut gan šī bija vienīgā epizode filmā, kuras laikā palika nedaudz miklas acis.

Lai man piedod gan grāmatas autore, gan filmas režisore, bet es neticu, ka inteliģentā un gudrā Astra nespēja saņemties, kļūstot no stiprās sievietes par sazāļotu, nemitīgi smēķējošu alkoholiķi. “Katrā melnumā ir gaišums. Jāmāk tikai saskatīt (aptuvens citāts no filmas).”

No 5 zirņiem piešķiru

 


Pēdējo reizi kopā ar visu ģimeni kinīti apmeklējām 2018. gadā. Kad vīrs piedāvāja braukt uz šo filmu, piekritu nevis filmas dēļ, bet gan tamdēļ, lai atkal izbaudītu sen aizmirsto atmosfēru.

Neatcerējos, vai vispār biju redzējusi 2009. gadā uzņemto pirmo Avatara filmu. Pa ceļam braucot uz Rīgu, meita noskatījās ātro filmas pārstāstījumu un mums atreferēja. Patiesībā otro Avatara filmu mierīgi varēja saprast arī tāpat, neredzot pirmo.  

Zemes kareivji, transformējušies Pandoras iemītnieku veidolā, ierodas Pandorā. Bijušajam kareivim Džeikam Sallijam, kas pēc pirmās Avatara filmas palicis šajā pasaulē, izveidojusies ģimene. Tagad to nāksies aizstāvēt pret ļauno un nežēlīgo (kaut kā ļoti sasaucās ar Ukrainas karu). Filmas galvenā vērtība - ģimenes stiprums un vienotība.

Ļoti patika meža un ūdens valstības atveidotā daba. Skatījāmies IMAX 3D formātā.

No 5 zirņiem piešķiru

 


No 5 zirņiem piešķiru

 

Ja ir izvēle, ar kuru no trijām latviešu valodā izdotajām Tommi Kinnunena grāmatām sākt (“Nožēlu neizteica”; “Četru ceļu krustojums”), šo romānu ieteiktu atstāt kā trešo. Zinādama, uz ko rakstnieks spējīgs, nepadevos, kaut 1. nodaļa (pirmās 96 lappuses) garlaikoja. Taču turpinājums mani “paņēma”, vērtējumu no 2,5 zirņiem paaugstinot līdz 4 zirņiem.

Romāns sadalīts trīs nodaļās, katrā aprakstot vienu dienu 1949., 1950. un 1951. gadā. Katra no šīm nodaļām veltīta vienam ģimenes loceklim, lasītājam ļaujot tuvāk ielūkoties ne tikai stikla fabrikas atmosfērā un konkrētās dienas notikumos, bet arī galvenā personāža atmiņās, pārdomās un pārdzīvojumos. Nozīmīgi, ka katra no šīm trīs dienām līdzi nes būtiskas pārmaiņas.

Uz grāmatas vāka attēlota spāre, kuras spārni saplaisājuši kā trausls stikls, un pie tam viens spārns notrūcis. Tieši tāpat jūtas visi trīs romāna galvenie varoņi – kā ieplīsuši stikla trauki ar nolauztiem “spārniem”.

It kā vienas ģimenes bērni, kas auguši un kopīgi visu dzīvi nodzīvojuši vienā mājā, taču katram izveidojies pavisam savādāks raksturs un dzīves skatījums. Jusi redz vairāk nekā citi, taču viņam ir ārsta atzīta plānprātība un biežas krītamās kaites lēkmes. Helmiju pārņēmušas nepārvaramas skumjas, jo viņa nespēj un varbūt pat nevēlas aizmirst pagātni. Helmija uzskata, ka “nekas neatrisināsies, dzīve nesalāpīsies.” Savukārt Railija ārēji šķiet vieglprātīga, taču aiz šīs ārējās maskas sevī iekšā nes noslēpumu, ko, iespējams, neviens no tuviniekiem nemaz nezin. Viņa uzskata, ka labāk ir būt īpatnei starp pazīstamiem nekā svešiniecei starp svešiniekiem.

“Kamēr vien viņi trīs turas kopā, nekas nevar notikt – nevienam no viņiem” (citāts no romāna 1. lapas).

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

 

Kādā intervijā autors stāsta, ka viņu neinteresē stāsti par spēcīgiem cilvēkiem, kam dzīvē veicas. Viņam daudz interesantāki šķiet atstumtie, apklusinātie un atšķirīgie. Arī šajā romānā ir tādi: vientuļā māte, kas var iztikt bez vīrieša atbalsta; nemīlēta sieva; nemīlēta vedekla; akls bērns; ārlaulībā dzimis bērns; vīrietis ar nepareizo orientāciju un droši vien vēl kādu varētu atrast.

Lai gan četru paaudžu ģimene, par kuru vēsta romāns, nav nemaz tik maza (dzimtas shēmu ievietoju zemāk), autors kā galvenos izvēlējies akcentēt četrus personāžus: Mariju, viņas meitu Lahju, Lahjas vīru Onni un Lahjas vedeklu Kārinu. Romāns sadalīts četrās daļās. Katra daļa veltīta šim vienam ģimenes loceklim, aprakstot dažādas situācijas dažādos laika posmos – no 1895. līdz pat 1996. gadam. Tas, manuprāt, radīja saraustītu un sadrumstalotu satura izklāstu. Lai gan autors ar stāstījumu par katru no šiem galvenajiem personāžiem mazpamazām attiecībās un notikumos ieviesa skaidrību, romāna lauskas beigās tā arī nespēju salīmēt vienā veselā kopumā. Pēc grāmatas izlasīšanas it kā atcerējos katra galvenā personāža dzīves periodus, bet nekādi tos visus nespēju salikt vienā taisnā, garā laika ritējumā. Pasniegtā informācija man atgādināja zigzagainus sirds ritmus uz monitora.

Šie četri personāži izvēlēti ar nolūku, jo tie visi dzīvojuši vienkopus dzimtas mājā. No sākuma vienā, bet pēc tam citā. Ja kāds šo dzimtas māju pameta, autors turpmāko informāciju par viņu jau vairs nepadarīja par būtisku.

.....

Jau otrā grāmata (arī “Nožēlu neizteica”), kurā Tommi Kinnunens precīzi līdz sīkumiem apraksta ginekoloģiskas darbības, kas no medicīniskā viedokļa nav atrodamas nevienā ginekoloģijas mācību grāmatā. Nolēmu papētīt, vai ir kāda informācija, kā šis vīrietis zina tik specifiskas lietas. No intervijām (izmantoju google tulkojumu no somu valodas) uzzināju, ka viņa vecmāmiņas māte bijusi vecmāte. Droši vien ģimenes sarunās dzirdēti tā laika piemēri, kas tad arī izmantoti viņa stāstos.

 

Citāti


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik daudz sava laika nākas iztērēt, darot to, ko vajag, nevis to, ko gribas?