No 5 zirņiem piešķiru

Laba un vērtīga padomu grāmata jauniešiem (vairāk tomēr adresēta sieviešu dzimumam). Pēc runas stila un humora pieskaņas atgādina Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu (redzēta gan tikai filma).

Šo grāmatu uzdāvināju savai 17-gadīgajai meitai Ziemassvētkos ar domu, lai viņa beidzot izprot, ka fizioloģiskais briedums vēl neliecina par to, ka cilvēks ir pieaudzis. Pieaudzis cilvēks skaitās tikai tad, kad viņš viens pats bez citu palīdzības spēj sevi aprūpēt, tikt galā ar ķibelēm un pieņemt svarīgus lēmumus. Vārdu sakot – māk izdzīvot.

Mana “pieaugusī” meita pēc pusaudžu/vecāku strīdiem vairākkārtīgi izteikusies, ka pabeidzot vidusskolu, ies no mums prom un īrēs dzīvokli. Uz jautājumu: “Kas par dzīvokli maksās?”, viņa nedomājot atbildēja: “Jūs!” Tā diemžēl nav pieauguša cilvēka cienīga atbilde. Un te ir jāpiekrīt autorei, kura jauniešiem atgādina, ka: 

* vecāki nav bankomāti;

* vecāki nav apkopējas tajā vietā, kuru viņi uzskata par savām mājām, bet jaunietis par pagaidu mitekli, kur var ierasties bez brīdinājuma un uzvesties, kā ienāk prātā;

* vecāki nav cilvēki, kuriem jātiek galā ar jaunieša kļūdu sekām;

* vecāki nav šķērslis jaunieša dzīvē.

Lai veicas pieaugšanā!

Spraiga, krāšņa, aizrautīga, tehniski iespaidīga un arī emocionāla (vienu reizi noraudājos) filma. Sižetu sapratīs pat tie, kuri iepriekšējās sešas sērijas nav redzējuši. Tā kā dēls un vīrs ir zvaigžņu karu fani, viņi pēc šīs sērijas noskatīšanās teica, ka filmas gaitā vairākkārtīgi radusies deja vu sajūta, jo sižets līdzinājies 4. sērijai.

Filmas nobeigums tāds sasteigts un aprauts pusvārdā, atstājot līdz galam nepateiktu noslēpumu par radniecības saitēm. Tagad skatītājam nāksies neziņā "mocīties" līdz pat 2017. gadam, kad iznāks nākamā sērija.

Izrāde pārsteidza nevis ar saturu, bet ar scenogrāfisko sniegumu, kur vecais un noplukušais līdzdarbojās ar eleganto un dārgo. Uz skatuves, kuras sānsienas izskatās pabriesmīgā stāvoklī, jo skatītājiem paveras nolupusi sienas krāsa, caurules, vadi un stalažas, tiek pārvietoti vairāki melni flīģeļi. Katrs personāžs gluži kā gliemezis visu izrādes laiku “staipa” līdzi savu mājokli – flīģeli, kas pārtop par gultu, telefonu, buru laivu, istabu, ledus gabalu u.c. Bet pats galvenais flīģeļa uzdevums ir cilvēka būtības raksturojums. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Flīģeļu pārvietošana pa skatuvi izskatījās tik gaisīga un bez liekas piepūles, it kā tie būtu butaforijas priekšmeti, kas izgatavoti no viegla materiāla. Manuprāt, visspilgtākā izrādes aina, kurā personāži dejo kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Mani visu dejas laiku nepameta iekšējs saspringums un bailes, vai tik flīģeļi, griežoties dejas aplī un slīdot pa grīdu ar ritentiņu palīdzību, nesabuksēsies savā starpā.

Sižets visai banāls. Bagāta, precēta sieviete, lai padarītu savu laulības dzīvi interesantāku, čakarē divu viņā iemīlējušos vīriešu smadzenes. Šo haotisko, neprognozējamo un nelīdzsvaroto būtni atveido Sandra Kļaviņa. Viņas balss intonācija un ātrais runas stils atsauca atmiņā aktrises ierunāto seriālu “Sekss un lielpilsēta”. Visu laiku nepameta sajūta, ka šī izrāde ir neatņemama seriāla sastāvdaļa.

Lai arī izrāde pēc satura viduvēja, aktieri to izspēlēja lieliski. Tikpat lieliska ir izrādi caurvijošā mūzika ar klavieru pavadījumu. Pēc izrādes atradu to internetā un vairākkārtīgi klausījos. Radās vilinoša vēlme šo melodiju iemācīties spēlēt uz klavierēm.

Turpinājums ...