|
|
|
|
|
|
Skatuves iekārtojums. Trīs krēsli skolēniem un neliels galds skolotājai, uz kura nolikts zvaniņš.
Uz diviem krēsliem sēž skolēni (Sarkangalvīte un Ruksītis), trešais krēsls brīvs. Skolēniem rokās burtnīcas. Skolotāja paskandina zvaniņu. Stunda sākas.
Skolotāja: Labdien! Lūdzu atveriet burtnīcas un parādiet, kā esat izpildījuši mājas darbu.
Abi skolēni atver burtnīcas.
Skolotāja (pieiet pie Sarkangalvītes un noglauda viņas galvu): „Malace, Sarkanā galviņa! Kā vienmēr – glīti un pareizi.”
Skolotāja (pieiet pie Ruksīša un izbrīnīta paceļ tuvāk pie acīm viņa burtnīcu): „Kāpēc tev mājas darba vietā tādi tukšumi?”
|
|
27.06.2014. Tēma: E-GRĀMATAS →
Stāstiņi un pasakas
|
Tālā, tālā zemē, kas bija tik maza kā maizes riecientiņš, dzīvoja maza, mazītiņa rūķīte Kripucīte. Dienu no dienas viņa skumīgi raudzījās tālumā un kādu gaidīja. Dienas ritēja, bet neviens pie rūķītes nenāca. Kaut arī Kripucīte kļuva arvien skumīgāka un skumīgāka, viņa cerību tik un tā nezaudēja.
|
|
|
1. Reiz Suņa Boba slepus noklausījās, kā divas lelles Bārbijas pārrunā tortes recepti. Arī viņam sagribējās izcept torti.
|
|
|
Pasaku, kuru tev tūlīt pastāstīšu, dzirdēju, kad biju pavisam maza meitene. Toreiz Ziemassvētkos līdz ar piparkūku un egļu smaržu mūsu mājā ienāca brīnums. Tas ienāca agri no rīta, līdzko atvēru ārdurvis. Tu droši vien pasmaidīsi un teiksi, ka brīnumam nav kāju, un tas nekur nevar ienākt. Bet mūsu brīnums staigāja, jo pie ārdurvīm bija atstājis glītu auduma zābaciņu, pie tam - pilnu ar gardumiem. Kad pēdējais gardums ieceļoja manā mutē, zābaciņa purngalā atradu salocītu papīra lapiņu. Grasījos līdz ar krāsainajiem konfekšu papīrīšiem to izsviest atkritumu kastē, taču manu uzmanību piesaistīja melnie ķeburi, kas noklāja papīra lapiņu no vienas malas līdz otrai. Kā vēlāk noskaidroju, tie bija burti. Lasīt vēl nemācēju, tāpēc palīdzību lūdzu māmiņai. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju pasaku par Sniegbaltītes zābaciņu. |
|
|
|
