No 5 zirņiem piešķiru

Šī nav lasāmā, bet drīzāk skatāmā grāmata.

Nevarēju vienaldzīgi paiet garām grāmatai, kaut bērni jau lieli priekš konstruktoriem. Vismaz tā man šķita, kad pirku. Domāju – noderēs mazbērniem (tālā nākotnē), kad viņi brauks ciemos, jo LEGO mums ir ārkārtīgi daudz. Kad bērni bija mazi, šim priekam nežēloju naudu, jo darbošanās ar konstruktoriem attīsta konstruēšanas prasmes, vērīgumu, pacietību, pirkstu motoriku, telpiskumu, radošumu, domāšanu u.c.

Grāmatā piedāvāti ļoti daudz no konstruktora gatavotu dzīvnieku paraugi. Diemžēl tos var realizēt tikai tie, kam mājās plaša LEGO kolekcija, jo tad ir no kā izvēlēties. Lai arī visas nepieciešamās detaļas gan formas, gan krāsas ziņā nebūs atrodamas pat šādu kolekciju sastāvā, bērnam tiek dota iespēja radoši izpausties, vienu konstruktoru aizvietojot ar citu, dzīvnieku izveidojot pavisam citā krāsā un nedaudz atšķirīgā formā.

Grāmatai, gluži kā iekārdinājums, līdzi nāk LEGO konstruktori (60 gabali) četru nelielu dzīvnieciņu izveidei. Tas ir kā sākuma ieskrējiens šajā interesantajā konstruktoru pasaulē.

 

Mans septiņpadsmit gadus vecais dēls, kuru pēdējā gada laikā nav iespējams atraut no datorspēlēm, par grāmatu bija stāvā sajūsmā. Izbēra savu LEGO čupu uz grīdas un jau pirmajā dienā izveidoja divus modeļus.


Linda Malelija Hanta “Zivs kokā”

28.08.2019.

Tēma: ŠIS UN TAS Vērtējumi un atsauksmes Grāmatas

No 5 zirņiem piešķiru

 

Pērkot grāmatu iedomājos, ka tā man noderēs kā skolotājai, jo uzzināšu vairāk par disleksijas* izpausmēm, kā ar tām sadzīvot, kā organizēt mācību darbu. Tikai lasot atklājās, ka autore nemaz neiedziļinās zinātniskā disleksijas analīzē, bet bērnu auditorijai atklāj juteklisku stāstījumu par meiteni Elliju, kurai piemīt šī īpatnība. Par viņas sajūtām, pārdzīvojumiem un pašvērtējumu. Stāsts (es gan to nenosauktu par romānu, kā rakstīts uz 1. vāka) vēlreiz apliecina, kā bērnu var sapurināt un iedrošināt spēcīga personība. Šajā gadījumā – jaunais klases audzinātājs. Viņš spēja pazemoto un izsmieto Elliju motivēt tā, ka meitene ieguva draugus un kļuva par klases līderi.

“Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka katram no mums ir citas dotības. Ja zivi vērtētu pēc spējas rāpties kokos, tā visu mūžu domātu, ka nekam nav derīga.”

 

P.S. Vienu gan es nesaprotu – kā vecāki nebija pamanījuši meitas, kura jau mācījās 6. klasē, lasīšanas un rakstīšanas grūtības? Vai tas nozīmē, ka viņi ar savu bērnu nemaz nenodarbojās?

 

* Disleksija – neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes.


Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.

 

No 5 zirņiem piešķiru

  


Sirreāla pasaka pieaugušajiem par vieglprātīgu dēkaini Pēru Gintu, kas alkst pēc piedzīvojumiem tālās zemēs un, būdams vājas gribas cilvēks, viegli iesaistās jaunās attiecībās ar sievietēm. Ik pa laikam līdzās galvenajam varonim izrādē parādās divi būtiski personāži. Viens no tiem – briedis, kas, manuprāt, asociējas ar Pēra Ginta sapņiem un darbojas kā vīrieša dzinējspēks. Otrs - Nāve, kas attēlota kā komiskais varonis, kura parādīšanās uz skatuves izraisa nevis satraukumu, bet smieklus. Un lai cik tas nešķistu dīvaini, Nāve palīdz atrisināt sarežģītās situācijas, kurās Pērs Gints spējis iekulties.

Baletu noskatījos ar aizrautību gan patīkamās mūzikas, gan spilgto skatuves tēlu dēļ. Domāju, ka manas emocijas paspilgtināja arī tas, ka esmu apmeklējusi Edvarda Grīga muzeju un pabijusi Norvēģijā pie Troļļu sienas, kur abās ceļa pusēs slejas augsti, pelēcīgi kalni, radot iespaidu, ka esi starp tiem iespiests. Tieši tādu pašu Troļļu sienu saskatīju arī skatuves noformējumā, jo abās skatuves pusēs slējās tumši pelēks fons. Baleta spožākā aina arī saistīta ar troļļiem. Skatītājus patīkami šokēja ne tikai troļļu vizuālais izskats, bet arī orķestra un kora kopīgais skanējums.

Noslēgumā uzdevu sev jautājumu: “Kāds bija izrādes vēstījums?” Un tad es iedomājos, ka patiesībā Pērs Gints ir mūsu pašu Sprīdītis, kas nonāk pie atziņas, ka laime ir tur, kur mājas un, kur tevi mīl un gaida. Tikai viens to saprata esot vēl jauns, bet otrs - sirmā vecumā.

No 5 zirņiem piešķiru


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.