Skatuves iekārtojums. Vienā skatuves pusē atrodas krēsls. Tā ir zēna māja. Netālu no krēsla uz grīdas nolikts auduma zābaciņš. Tajā iekšā dažas konfektes un salocīta papīra lapiņa. Otrā skatuves stūrī atrodas galds un krēsls. Uz galda nolikta atvērta klade un rakstāmais, bet pie galda uz grīdas atrodas vairāki dāvanu maisiņi. Tā ir Ziemassvētku vecīša Ziemas pils.

Izrādes sākumā uz krēsla sēž zēns ar aizvērtām acīm. Pie galda sēž Ziemassvētku vecītis un kaut ko raksta vai lasa.

Teicējs: Reiz dzīvoja zēns, kurš tāpat kā visi bērni ļoti gaidīja brīnumu. Brīnums laikam nojauta, ka viņu gaida, tāpēc arī atnāca. Tikai tas nenotika tādā parastā dienā kā šī, bet visjaukākajā gada laikā – Ziemassvētkos. (Neliela pauze). Kā ik gadu, Ziemassvētku rītā zēns pamodās (zēns atver acis, izstaipās) un skrēja meklēt dāvanas. Kāds iekšējs spēks viņam lika aiziet līdz ārdurvīm un tās atvērt (zēns pieceļas, paiet mazu gabaliņu uz priekšu; it kā atver čīkstošas durvis). Sniegā pie durvīm kaut kas gulēja (zēns paceļ auduma zābaciņu, nobrīnās un ieskatās tajā iekšā).

Skatuves iekārtojums. Vienā skatuves pusē atrodas neliels galdiņš, uz kura uzlikti divi ļoti maziņi groziņi un viens liels grozs. Tas ir sivēntiņu namiņš. Otrā skatuves stūrī stāv ozols (statiska loma) un rokā tur izplēstu lietussargu. Pie lietussarga galiem piešūtas papīra ozollapas un ozolzīles. Apkārt ozolam nolikti trīs krēsli.

Izrādes sākumā visi trīs sivēntiņi atrodas savā namiņā. Vilks paslēpies aiz namiņa. 

Teicējs: Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi, kurus ļoti vēlējās apēst ļaunais vilks. Par to, kā viņiem izdevās pārmācīt izsalkušo vilku, uzrakstīta pat pasaka.

Nifnifs: Es uzcēlu salmu namiņu, bet vilks to aizpūta pa gaisu (sāk raudāt).

Nufnufs: Es uzcēlu žagaru namiņu, un arī to vilks aizpūta pa gaisu (sāk raudāt).

Skatuves iekārtojums. Trīs krēsli skolēniem un neliels galds skolotājai, uz kura nolikts zvaniņš.

Uz diviem krēsliem sēž skolēni (Sarkangalvīte un Ruksītis), trešais krēsls brīvs. Skolēniem rokās burtnīcas. Skolotāja paskandina zvaniņu. Stunda sākas.

Skolotāja: Labdien! Lūdzu atveriet burtnīcas un parādiet, kā esat izpildījuši mājas darbu.

Abi skolēni atver burtnīcas.

Skolotāja (pieiet pie Sarkangalvītes un noglauda viņas galvu): „Malace, Sarkanā galviņa! Kā vienmēr – glīti un pareizi.”

Skolotāja (pieiet pie Ruksīša un izbrīnīta paceļ tuvāk pie acīm viņa burtnīcu): „Kāpēc tev mājas darba vietā tādi tukšumi?”

Tālā, tālā zemē, kas bija tik maza kā maizes riecientiņš, dzīvoja maza, mazītiņa rūķīte Kripucīte. Dienu no dienas viņa skumīgi raudzījās tālumā un kādu gaidīja. Dienas ritēja, bet neviens pie rūķītes nenāca. Kaut arī Kripucīte kļuva arvien skumīgāka un skumīgāka, viņa cerību tik un tā nezaudēja.