Ogres upe ziemā

30.12.2020.

Tēma: ŠIS UN TAS Fotogrāfijas Dabas fotogrāfijas datorekrānam 1920x1080 (horizontālas)


Ar katru gadu kļūst arvien grūtāk izdomāt, ko saviem tuvajiem dāvināt Ziemassvētkos, lai tas patiešām būtu negaidīts pārsteigums. Šogad nolēmu, ka ļaušu savējiem lielajiem bērniem kaut uz mirkli atgriezties bērnībā.

Dēla (18 gadi) dāvanu pakā ieliku lego konstruktoru komplektu ar atkritumu savācējmašīnu, jo tāda mašīna bija viņa bērnības lielākais sapnis. Vēl dēls tika pie pēdējā žurnāla “Donalds Daks” izdevuma. Līdz pat pusaudža vecumam viņš fanoja par Donalda Daka komiksiem. Toreiz pilsētas bibliotekā tika izlasīti pilnīgi visi tie izdevumi, kas nebija pieejami mūsmājās. Kā trešo lietu dēla dāvanu pakā ieliku olu ar dinozauriņu, kas ūdenī izmirkstot, “aug” arvien lielāks. Tāds mūždien atradās mūsu vannas istabā. Bet no ēdamajiem viņam tika Milupas cepumi “Biskotti”, kas viennozīmīgi bija pirmie viņa bērnības lielākie gardumi.

Meita (22 gadi), tāpat kā dēls, arī tika pie Milupas cepumiem. Viņa bērnībā ik vakaru gaidīja pienu tikai tāpēc, jo zināja, ka tas tiks pasniegts kopā ar trim šādiem cepumiņiem. Vēl meita tika pie lego konstruktoru komplekta ar Pegazu (spārnotu zirgu). Bērnībā, tāpat kā lielākais vairums tā laika meiteņu, viņa dievināja zirgus un vienradžus. Vēl meitai uzdāvināju žurnālu “Avene”, ko viņa cītīgi lasīja pusaudzes vecumā, kā arī tādu pašu “augošo” dinozauru kā brālim.

Jāatzīst, - kaut gan bērni ir pieauguši, pēc dāvanu saņemšanas jutu, ka viņi patiešām kaut uz nelielu mirkli atgriezās bērnībā. Pirmais, kas tika izdarīts – abi ūdens toverīšos ielika dinozauru olas un nogaršoja cepumus.


No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirms lokdauna, kad Latvijā uz trīs nedēļām aizvēra ciet visus, izņemot pirmās nepieciešamības preču veikalus, paspēju nopirkt trīs grāmatas. Šī bija pirmā, ko izvēlējos lasīt, jo anotācijā uzrunāja kāda vērtētāja citāts – “… izlasīju to divos vakaros…” Sapratu, ka varētu būt interesanta. Iesāku lasīt pirms iešanas gulēt ar cerību, ka kādā mirklī iemigšu, taču grāmata mani nelaida vaļā. Lasīju visu nakti līdz pat rītam, kamēr pabeidzu.

Kriminālromānā figurē divi galvenie varoņi - gleznotāja Alīša un psihoterapeits Teo. Par Alīšu mēs uzzinām no dienasgrāmatas, ko viņa uzsākusi rakstīt apmēram pusotru mēnesi pirms vīra nāves, bet Teo ir galvenais stāstījuma virzītājs.

Alīša ļoti mīl savu vīru Gabrielu, taču kādu vakaru pēc vairāku šāvienu atskanēšanas, policija jauno sievieti ar grieztām brūcēm atrod līdzās nogalinātajam vīram. Uz grīdas mētājas nazis un pistole ar viņas pirkstu nospiedumiem. Pēc visa šī traģiskā notikuma sieviete pārstāj runāt. Kad Alīšu izlaiž no slimnīcas un līdz tiesai nosaka mājas arestu, top glezna ar pašportretu, kurai tiek dots grieķu mitoloģijas tēla Alkestīda nosaukums. (Alkestīda labprātīgi ziedo dzīvi sava vīra labā, iedama nāvē viņa vietā). Pēc tiesas lēmuma Alīšai tiek noteikta piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā Grovā.

Psihoterapeits Teo ir pārliecināts, ka ir īpaši kvalificēts speciālists, tāpēc spēs palīdzēt Alīšai izārstēties. Tikai pēc sešiem gadiem, ko sieviete pavadījusi Grovā, atbrīvojas tiesu psihoterapeita vieta, uz kuru tik ilgi ir gaidījis Teo. Nokļuvis savā jaunajā darbavietā, viņš ne tikai individuāli sāk strādāt ar Alīšu, bet, gluži kā detektīvs, mēģina izzināt viņas pagātni, tiekoties ar dažiem cilvēkiem, ko Alīša pazina.

Kriminālromāns par mīlestību, nodevību, bērnības traumām, dziļi slēptām sāpēm un bailēm. Romāns, kura atrisinājums nav paredzams iepriekš. Tas lasītāju noteikti pārsteigs.

 

Citāti


Kā mana meita teica –, lai neiebuksētu priekšējo mašīnu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.