No 5 zirņiem piešķiru

Romāns sākas ar kāda veca vīra slepkavību, kam tiek sašķaidīta (sadragāta) galva. Izmeklēšanu veic komisārs Kovačs, taču paralēli viņa darbībai pilnīgi nesaistīti aprakstīta psihiatra Horna ikdiena ar saviem pacientiem. Viena no Horna pacientēm ir mazā Katarina, kas, pagalmā ieraugot vectētiņa līķi, no bailēm zaudējusi valodu.

Sarežģīts teksts. Nācās vairākkārtīgi pārlasīt rindkopas, jo brīžiem nesapratu, par ko iet runa. Bezgala daudz personāžu, kurus nav iespējams atcerēties. Autors pēc profesijas ir psihiatrs, tāpēc droši vien aprakstīja pacientu anamnēzi no savas pieredzes, tādā veidā lasītājam radot priekšstatu, ka konkrētajā pilsētiņā mīt ļoti daudz psihopātu, un visi no tiem varētu būt aizdomās turamie.

Bija nodaļas, kas uzrakstītas 3. personā (viņš), un bija nodaļas, kas uzrakstītas 1. personā (es). Nesaprotu, kāpēc. Varbūt, lai musinātu lasītājus, liekot domāt, ka slepkava ir tas, ko apraksta 1. personā.

Darbu neuztvēru kā kriminālromānu. Spriedzes nebija. Lasījās ļoti lēni, bet pamest negribēju. Kopumā romānu varētu raksturot ar trīs vārdiem - psihiski, vardarbīgi, murgaini. 

“Kurš uz kaut ko tādu ir spējīgs? (..) Cilvēks, kuram ir problēmas ar dzīves saldmi, lūk, kurš ir uz to spējīgs.” Jāatzīst gan, ka grāmatas virsrakstam ir zināma saikne ar vainīgo.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns par vientuļu un psiholoģiski sagrautu divdesmit piecgadīgu sievieti Sāru (bērnībā saukta par Sisi; tekstā parādās arī Tiha), kas pirms septiņiem gadiem aizmukusi no vecāku mājām un apmetusies ģimenes vasarnīcā. Katru dienu (protams, izņemot pāris ziemas mēnešus) viņa mēro vairākus desmitus kilometru pa ierastajām takām mežā, lai salasītu sēnes un par nelielu atlīdzību nodotu tās vietējā ēstuvē. Sāra ir laba sēņu pazinēja, jo bērnībā kopā ar tēvu divatā bieži devusies sēņot. “Es nekad neliku nomanīt, ka man sēnes nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai būtu kopā ar viņu (..) Nekad mūžā neesmu bijusi vairāk laimīga kā toreiz, kad kopā ar tēti staigāju pa mežu.”

Sāra tēvu dievināja, tāpēc liels trieciens bija deviņu gadu vecumā, kad tēvs viņu pametis mežā vienu pašu, bet pēc tam vakaros sācis nākt pie meitas uz istabu. Autore izvairās lasītājam pateikt, kas īsti tur noticis. Vai tā bija seksuāla vardarbība glāstu veidā, vai piespiedu dzimumakts, vai maza bērna fantāzijas, ko varētu sasaistīt ar šizofrēnijas murgiem un vajāšanas māniju, vai pārdzīvojumu refleksija uz brāļu attiecībām ar māsu, vai arī sekas pēc nelaimes gadījuma. Uz grāmatas beigām Sāra piemin izvarošanu, bet tai pat laikā atzīstas, ka “astoņpadsmit gados ar vislielāko varbūtību es biju pēdējā jaunava klasē, lai gan nebūt nebiju tā neglītākā.” Izvarota un jaunava?

Dīvaina likās arī mātes uzvedība. Viņa meitu nav ne aizstāvējusi, ne pasargājusi, bet izvēlējusies klusēt.

Kaut kas mani tomēr attur noticēt autores aprakstītajai situācijai. Kāpēc Sāra, lai gan no tēva puses piedzīvojusi vardarbību, jau septīto gadu pieļauj sev atkal un atkal izdzīvot bērnības laimīgos mirkļus mežā sēņojot? Kāpēc viņa tik ilgu laiku nespēj saraut šīs saites ar atmiņām par tēvu? Kāpēc viņa neko nepastāsta saviem brāļiem?

No 5 zirņiem piešķiru

Nav vērts ticēt atsaucēm uz 2. vāka - “Izlasīju ar aizturētu elpu vienā piegājienā (..) Nav iespējams pārtraukt lasīt.” Ir iespējams. Uz grāmatas beigām biju gatava mest mieru, nemaz neuzzinot, kā viss atrisināsies. Atturēja vien tas, ka nācās pavadīt garlaicīgas stundas vilcienā, tāpēc turpināju.

Iesākās intriģējoši. Kādai sievietei (Lēnai, kas tomēr nav Lēna) izdodas izbēgt no gūsta. Viņa vardarbīgi tika turēta būdā bez logiem dziļi mežā. Kopā ar viņu brīvībā izkļūst arī meitene Hanna, kas sirgst ar autiskā spektra traucējumiem. Tieši šīs meitenes saruna ar psiholoģi grāmatas sākumā mani “paņēma”, taču, jo tālāk lasīju, jo sižets kļuva arvien izstieptāks, neinteresantāks un brīžiem arī murgains. Pretīgi likās, ka autore sižetā iepinusi psihiski traumētus bērnus, kas visu savu dzīvi pavadījuši ieslēgti būdā.

Citāts, kas raksturo romāna galveno domu - “Tā ir mīlestība. Vienalga, lai arī tā būtu cik slimīga būdama, sarežģīta un grūti saprotama, tā nepārprotami ir mīlestība. Mīlestība, kas mūs virza. Kas mūs padara par monstriem, katru savā veidā.”