No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas moto - “Manu dzīvi par dzīvošanas vērtu padara tikai rakstīšana.”

Somu rakstniece Rīta Jalonena sarakstījusi biogrāfisku daiļdarbu par Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924-2004). Grāmatas izskaņā autore atzīstas – “Bieži jutu pārsteigumu, cik daudz saskares punktu var būt divās tik atšķirīgās dzīvēs.” Un vēl – “Savās grāmatās es meklēju savu atspulgu…” Šie divi teikumi mudina domāt, ka autore pati gājusi cauri līdzīgiem izmisuma, zaudējuma un atklāsmes periodiem kā Dženeta Freima. Var jau būt, ka grāmata ir psihoterapeitiska attīrīšanās, ļaujot dzīves laikā sanestajām duļķēm nosēsties, lai redzamais kļūtu skaidrāks. Kaut kāds jau iemesls ir bijis, kāpēc izvēlēts nosaukums “Skaidrums”.

Dženetas dzīves gājums, kuru caurstrāvoja bērnībā un jaunībā gūtās traumas, mani emocionāli nespēja sakāpināt līdz asarām. Uzmanību drīzāk piesaistīja un noturēja mākslinieciski skaisti veidotā vārdu saspēle. Tieši pateicoties šai ar roku uzrakstītajai gleznai, grāmatu nenometu malā, bet izlasīju līdz galam.

Dženeta Freima kopš bērnības bijusi izstumtā. Kaut vai izskata dēļ, jo sarkanais sprogu apjoms virs galvas līdzinājās putna ligzdai, bet izpuvušos zobus nācās izmanīgi slēpt. Un utis… Visstiprāk no viņas starojās kauna smaka, kas apņēma viņu kā apmetnis.

Nav jau brīnums, ka piedzīvojot divu māsu traģisku nāvi un brāļa krītamās kaites lēkmes, Dženeta izjūt neciešamas dvēseles sāpes, kas atstāj paliekošas pēdas viņas personībā. Tas arī ir iemesls, kāpēc jaunā sieviete astoņus gadus pavada psihiatriskajā slimnīcā, piedzīvojot 217 elektrošokus. Tikai sasniedzot 43 gadu vecumu, Dženeta uzzina, ka diagnoze bijusi kļūdaina, un viņai nemaz nav šizofrēnija.

Jebkura grāmatā aprakstītā darbība tagadnē Dženetas prātā atsauc kādu sakarību, kas saistīta ar pagātni. Tagadnes domu mijiedarbība ar pagātnes domām rada haotisku domu jucekli.

Citāti

“(..) visvairāk vietas cilvēka domām atņem vainas apziņa.”

“Kad cilvēki ir miruši, viņu mūsos ir vēl daudz vairāk nekā dzīves laikā.”

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns līdzinās zupai, kurā naivs nemākulis sametis visu iespējamo, cerēdams -, jo būs vairāk ingredientu, jo sanāks garšīgāk. Neesmu izvēlīga, bet diemžēl man šī zupa negaršoja. Pliekana, no vairākkārtīgi izmantotiem pusfabrikātiem un bez asumiņa. Vairākas reizes nācās uzsildīt, lai piespiestu to turpināt apēst līdz galam.

Lasot pieķēru sevi pie domas, ka teksts drīzāk atgādina saldsērīgas melodrāmas sižetu, ko varbūt kā filmu es arī noskatītos, taču kā romānu nespēju lasīt. Nepaņēma, neaizrāva un neizraisīja līdzjūtīgas emocijas. Ilgi nespēju izlemt, vai palikt pie sākotnējā vērtējuma 2 ½ zirņi vai saistībā ar to, ka skarta jūtīga veselības tēma, pacelt vērtējumu uz 3 zirņiem.

Romāns ir par divām raksturā pilnīgi atšķirīgām 40-gadniecēm, kas draudzējas jau kopš skolas sola. Katerīna (Kate) ir haotiski radoša būtne, kas ar savu aktivitāti un pozitīvismu droši ierindojas sabiedrības dvēseles kategorijā. Viņai patīk dominēt un uzspiest savu gribu raksturā vājākajai draudzenei. Savukārt Ludovīka (Ludo) ir bikla, pakļāvīga, uzticama un ar zemu pašvērtējumu, respektīvi, cilvēks, kam pietiek ar mazumiņu un kas nevēlas piedzīvot nekādus kardinālus pārsteigumus.

Kā jau iepriekš teicu, zupā ir samests viss iespējamais – draudzība, uzticība, ziedošanās, varmācība, bērni, vientulība, bizness, slimība, mīlestība, nāve un vēl šis tas. Tikai solīto humora devu gan nesagaršoju.

Citāti

Turpinājums ...