Komēdijizrāde, kurā piedalās divi galvenie personāži.

Antonio vēlas paņemt kredītu, taču bankas direktors Gregorio, ieņēmis stingru profesionālu nostāju, atsaka, jo klients neatbilstot noteiktajām bankas prasībām. Taču Antonio, liekot lietā savu neatlaidību, izdomu un varētu pat teikt, ka nekaunību, mēģina Gregorio pārliecināt, ka kredītu viņam var uzticēt. Notiek nemitīga vārdu cīņa, pamazām bankas vadītāju iedzenot strupceļā un atklājot viņa vājo vietu.  

Jūdžina O’Nīla autobiogrāfiska ģimenes drāma, par kuru pagājušā gadsimta 50-tajos gados saņemtas Tonija un Pulicera balvas.

Vienas dienas garumā – no rīta miglas līdz nakts miglai – skatītājs tiek iepazīstināts ar četru cilvēku ģimenes stāstu. Viņi it kā mīl viens otru, bet tai pat laikā nerodas pārliecība, ka lugas varoņi viens ar otru spējīgi līdz galam saprasties, jo gadi līdzi nesuši dzīves laikā iegūto sāpi, aizvainojumu un atkarību. Māte jūtas vientuļa. Tēvs nespēj pārvarēt skopumu. Jaunākais dēls – smagi slims, bet vecākais dēls – vecāku kaunatraips.

Aktierspēle laba, bet luga izstiepta par garu (3 stundas). Bija brīži, kad aizvēru acis un jutu, ka tūlīt, tūlīt iemigšu. Precīzi nezinu lugas vecumu (~70 gadi), taču, kaut gan tā skar mūžam aktuālo tēmu par ģimenes attiecībām, jūtama pagājušā gadsimta dvaša. Tagad ir citi laiki un cits dzīves temps, kaut jāatzīst, ka problēmas līdzīgas.

Kad ienākot zālē uz skatuves ieraudzīju tik vien kā divvietīgu gultu, nedaudz sašļuku, jo nebiju īsti gatava vieglai izrādei ar gultas priekiem. Taču mans pirmais iespaids bija maldīgs. Tā patiešām bija gaumīga divu aktieru izspēlēta komēdija ar negaidītu pavērsienu.

Pjērs ir precējies jau vairāk kā 10 gadus. Viņa sieva ar dēlu devušies atpūtā uz slēpošanas kūrortu. Tikmēr Pjērs nolemj pie sevis uz māju uzaicināt gados krietni jaunāku sievieti, ko saticis bārā. Flirts iesākās daudzsološi, taču jaunā sieviete nav ar pliku roku ņemama.

Izrāde notika Ogres sanatorijas ēkā, kurā pirms 15 un vairāk gadiem trīs reizes esmu dzīvojusi kopā ar saviem bērniem. Sēžot izremontētajā ēdamzālē (šobrīd – koncertzāle), kuras sienas un griestus apgleznojis Ansis Cīrulis, atmiņā atausa, kā šurp nācām ēst pieticīgo slimnīcas ēdienu. Laiks pagājis, bet bērnu klātbūtne lielajā ēkā joprojām jūtama.

…..

Kādā mazpilsētā ir sanatorija, pateicoties kurai pilsēta piedzīvo uzplaukumu. Pēc vairāku apmeklētāju saslimšanas ar tīfu, galvenais ārsts Tomass atklāj, ka izslavētais sanatorijas ūdens kaitīgs veselībai. Viņš pilsētas mēram, t.i., savam brālim Peteram iesaka pārbūvēt visu pilsētas kanalizācijas sistēmu. Peters ir pret, jo rekonstrukcijai būtu nepieciešami vairāki miljoni, kā arī sanatoriju nāktos vērt ciet uz vairākiem gadiem. Tas pasliktinātu vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni, biznesu u.c. Visi pilsētas iedzīvotāji tiek sakūdīti pret ārstu, nodēvējot viņu par tautas ienaidnieku.

Izrāde skatītājiem uzdod jautājumus. Vai vienam pašam taisnības cīnītājam iespējams noturēties nesalauztam pret sabiedrības vairākumu? Vai ģimenes labklājības dēļ spētu mainīt taisnības nostāju par labu meliem vai klusēšanai?