No 5 zirņiem piešķiru

Pirms lokdauna, kad Latvijā uz trīs nedēļām aizvēra ciet visus, izņemot pirmās nepieciešamības preču veikalus, paspēju nopirkt trīs grāmatas. Šī bija pirmā, ko izvēlējos lasīt, jo anotācijā uzrunāja kāda vērtētāja citāts – “… izlasīju to divos vakaros…” Sapratu, ka varētu būt interesanta. Iesāku lasīt pirms iešanas gulēt ar cerību, ka kādā mirklī iemigšu, taču grāmata mani nelaida vaļā. Lasīju visu nakti līdz pat rītam, kamēr pabeidzu.

Kriminālromānā figurē divi galvenie varoņi - gleznotāja Alīša un psihoterapeits Teo. Par Alīšu mēs uzzinām no dienasgrāmatas, ko viņa uzsākusi rakstīt apmēram pusotru mēnesi pirms vīra nāves, bet Teo ir galvenais stāstījuma virzītājs.

Alīša ļoti mīl savu vīru Gabrielu, taču kādu vakaru pēc vairāku šāvienu atskanēšanas, policija jauno sievieti ar grieztām brūcēm atrod līdzās nogalinātajam vīram. Uz grīdas mētājas nazis un pistole ar viņas pirkstu nospiedumiem. Pēc visa šī traģiskā notikuma sieviete pārstāj runāt. Kad Alīšu izlaiž no slimnīcas un līdz tiesai nosaka mājas arestu, top glezna ar pašportretu, kurai tiek dots grieķu mitoloģijas tēla Alkestīda nosaukums. (Alkestīda labprātīgi ziedo dzīvi sava vīra labā, iedama nāvē viņa vietā). Pēc tiesas lēmuma Alīšai tiek noteikta piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā Grovā.

Psihoterapeits Teo ir pārliecināts, ka ir īpaši kvalificēts speciālists, tāpēc spēs palīdzēt Alīšai izārstēties. Tikai pēc sešiem gadiem, ko sieviete pavadījusi Grovā, atbrīvojas tiesu psihoterapeita vieta, uz kuru tik ilgi ir gaidījis Teo. Nokļuvis savā jaunajā darbavietā, viņš ne tikai individuāli sāk strādāt ar Alīšu, bet, gluži kā detektīvs, mēģina izzināt viņas pagātni, tiekoties ar dažiem cilvēkiem, ko Alīša pazina.

Kriminālromāns par mīlestību, nodevību, bērnības traumām, dziļi slēptām sāpēm un bailēm. Romāns, kura atrisinājums nav paredzams iepriekš. Tas lasītāju noteikti pārsteigs.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Trīsdesmit trīs gadus vecajai Greisai dzīvē iestājies melnais periods, jo vienlaicīgi tiek zaudēts darbs, viņu pamet puisis, kā arī applūst dzīvoklis. Kamēr tiek remontēti dzīvokļa griesti, Greisa uz dažām nedēļām no Ņujorkas pārceļas uz savu bērnības mazpilsētu Dorsetu pie vecākiem. Te ik uz soļa pārņem atmiņas, kurās viņa vēlreiz izdzīvo jaukos mirkļus ar māsu Reniju, kas diemžēl pirms 17 gadiem gājusi traģiski bojā. Greisu vēl joprojām nepamet sajūta, ka viņa pie šīs nāves ir daļēji vainojama. Līdz pat šim mirklim Greisa nav uzdrošinājusies vecākiem to atklāt, jo viņa baidījusies, ka vecāki novērsīsies. Greisai vienmēr ir licies, ka vecāki Reniju mīlējuši vairāk, jo viņa visās jomās bija daudz spējīgāka par divus gadus jaunāko māsu.

Laikā, kad Greisa ciemojas Dorsetā, te ieradusies Holivudas filmēšanas grupa ar režisoru Pīteru, kas ir Greisas labākais skolas draugs un pirmā mīlestība. Greisa ļoti cer atjaunot šīs attiecības, taču viņas dzīvē ienāk vēl divi vīrieši - sieviešu mīlulis un elks aktieris Šons Līdss, kā arī vēstures skolotājs Mičs, kas pa vasaru piestrādā tēva velosipēdu darbnīcā.

 

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ārkārtas situācijas laikā, kad vēl piedevām Latvijas daba atradās visdrūmākajā un tumšākajā periodā, daudz laika pavadīju mājās, tāpēc pievērsos grāmatu lasīšanai. Šoreiz izvēle krita uz “Taureņu istaba”, jo pēc nosaukuma tā šķita pavisam pretēja manam noskaņojumam – tāda gaisīga un vasarīga. Arī izlasot grāmatas sākumā ieliktās atsauces, likās, ka būs šim brīdim piemērota lasāmviela, jo prasīties prasījās pēc kaut kā romantiska un viegli lasāma.

Neteiksim ka šī grāmata bija tik ārkārtīgi interesanta, ka to spētu “apēst” dažās dienās. Lasīju ilgāku laiku un pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas. Labas grāmatas esmu lasījusi bez apstājas pat visu nakti, bet šo mierīgi varēju pārtraukt jebkurā vietā, lai priekšroku dotu miegam.

Grāmatas galvenā varone ir septiņdesmit gadus vecā Pozija, kas viena pati mājo lielajā Admirāļnamā. Te viņa pavadījusi savu bērnību, pēc tam kādu laiku mitusi pie vecmāmiņas, bet, kad pasaulē nākuši abi puikas, atgriezusies dzimtas mājās. Diemžēl šajā īpašumā ir viena celtne, kurā Pozija nav spērusi kāju vairāku gadu desmitu garumā kopš bērnības. Tas ir Tornis, kura otrajā stāvā viņas tēvs – biologs – bija ierīkojis taureņu istabu. Bērnībā Pozija svēti ticēja tēva teiktajam, ka noķertie taureņi tiek pētīti un pēc tam palaisti brīvībā, taču nejauši kādu dienu mazā Pozija atklāja, ka tā nav taisnība. Šie taureņi tika nogalināti un uzsprausti uz stendiem. Pēc nepatīkamā atklājuma Pozija izjuta riebumu pret Torni, un tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc turpmākos gadus viņa šurp nenāca. Taču šī celtne, kā izrādās, glabā vēl kādu citu noslēpumu, kas ir tiešais vaininieks Pozijas izjukušajām attiecībām ar mīļoto Frediju.

Grāmatā tiek apskatītas divas sižeta līnijas. Pirmā - Pozijas bērnība (mani gan garlaikoja) un jaunība ar lielo mīlestību. Otrā – mūsdienas, kur bez Pozijas parādās tādi personāži kā abi dēli un to otrās pusītes, kā arī vecas mīlestības ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visumā par grāmatu varu teikt, ka tā ir paredzama ziepju opera, kurā visas problēmas rodas tikai no tā, ka cilvēki savā starpā nav spējuši atklāti pārrunāt sasāpējušo.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatā ir daudz labu ieteikumu, bet kā lasāmviela priekš manis bija par garlaicīgu. Pēc savas būtības tā atgādināja Fransuā Lelora grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi” (vērtējums šeit), kur psihiatrs cenšas uzrakstīt romānu, taču literārais rezultāts sanāk tāds pavājš, jo grūti psiholoģiskus ieteikumus ietērpt aizrautīgā un prasmīgi uzrakstītā daiļdarbā. Vai nu tu esi labs psihiatrs, vai nu – labs rakstnieks. Tieši tāda pati situācija ir ar Rafaellas Džordano grāmatu, kas nodēvēta par romānu. Es gan šo skaļo vārdu “romāns” šajā gadījumā liktu pēdiņās.

Grāmatu lasīju vairākus mēnešus. Nelasījās tik raiti kā vēlētos. Pirmajā reizē biju tikusi līdz pusei un uz vairākiem mēnešiem pametu. Kad nolēmu turpināt lasīt, sapratu, ka neko vairs neatceros (piekritīsiet, ka labas grāmatas saturu atceras arī pēc gadiem) un sāku lasīt no sākuma.

 

Visu svarīgo, ko grāmatā biju pasvītrojusi, uzrakstīju šī raksta turpinājumā. Tās ir konspektīvas tēzes, kuras izlobīju starp teksta rindiņām. Tas arī viss, kas grāmatā bija būtisks.

 

……………………………………………………………………

Kad dzīvei zudusi jēga, un ikdiena arvien vairāk iestieg rutīnas purvā, nepieciešams sapurināties un kaut ko sevī kardināli mainīt. Trīs nedēļas ir minimālais laiks, kas nepieciešams, lai sāktos pārmaiņas un tās kļūtu par ieradumu.

 

Ceļš uz pārmaiņām notiek maziem solīšiem (mazo soļu teorija)

1. Jāuzraksta uz lapas visu, ko vēlas mainīt savā dzīvē, sākot ar pašu nenozīmīgāko un beidzot ar vissvarīgāko.

2. Misijas “Lielā tīrīšana” laikā jāveic pamatīga ārējā un iekšējā tīrīšana. Ārējā tīrīšana paredz to, ka savās mājās jāatbrīvojas no nevajadzīgiem priekšmetiem, bet iekšējā tīrīšana saistās ar sevi, jo jāspēj atpazīt viss, kas attiecībās šķiet toksisks, kaitīgs, notrulinošs.

3. Jāizmet enkurs, tas ir, pēc iespējas biežāk jāatsauc atmiņā un no jauna jāaktivizē sajūtas, kuras piedzīvotas kādā laimīgā brīdī.

4. Jāizveido saraksts ar visām savām pozitīvajām īpašībām, ar visu, ko prot darīt, iekļaujot sarakstā arī savas dzīves lielākos panākumus.

Turpinājums ...