No 5 zirņiem piešķiru

Tik ilgi nebiju lasījusi nevienu grāmatu. Aptuveni gadu tā nogulēja uz mana guļamistabas galdiņa. Ik reizi, kad slaucīju putekļus, nosolījos, ka noteikti jāizlasa līdz galam, jo varbūt grāmatas beigās būs īstā sāls, kāpēc tā esot tik populāra.

Pērkot uzķēros uz anotācijā rakstītā, ka autors ilgus gadus praktizējies kā psihiatrs. Iedomājos, ka grāmata būs zinātniska, nevis garlaicīgs romāns, kura sižetu var izstāstīt vienā teikumā, proti, – psihiatram Hektoram bija iestājusies pusmūža krīze, un, lai mainītu kaut ko savā ikdienas rutīnā, viņš sāka krāpt sievu ar gados jaunāku mīļāko. Var jau būt, ka autors ir ļoti labs psihiatrs, bet kā rakstnieks, nu galīgi neizdevies.

Lai arī grāmata kopumā nepatika, tajā tomēr bija lasāmi arī vērtīgi citāti, par kuriem piešķīru trešo mazo zirnīti.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Stāsta galvenā auditorija ir meitenes, kuras šobrīd savā dzīvē izbauda pirmās meiteņu-puišu attiecības (te nav domātas seksuālās). Strādājot skolā zinu, ka procentuāli lielākais vairums meiteņu pirmo draudzību ar zēniem uzsāk apmēram 9. klasē, tas ir 15 – 16 gados. Arī stāsta varones Rūbijas vecums ir 15 gadi. Tomēr esmu pārliecināta, ka grāmatu ar interesi izlasīs arī dažus gadus vecākas meitenes, jo rakstniece caur stāstu nodot pamācošu informāciju par savstarpējām attiecībām ne tikai meiteņu un zēnu, bet arī meiteņu starpā.

Rūbijai bija trīs labākās draudzenes. Rūbija skolasbiedru acīs bija labi novērtēta. Rūbijai jau sešus mēnešus bija puisis. Un to visu viņa pazaudēja dažu dienu laikā, kļūdama par izstumto. Kā jau pusaudžiem raksturīgs, arī Rūbija visas savas problēmas neizklāstīja vecākiem, lai arī nāca no pietiekami labas ģimenes, tāpēc, kad Rūbijai sākās panikas lēkmes, vecāki viņu nolēma aizvest pie psihoterapeites.

Lai Rūbija atraisītos un izstāstītu svešam cilvēkam savu bēdu stāstu, psihoterapeite viņu uzreiz nesāka tincināt par notikušo, bet nolēma līdz tam nonākt pakāpeniski, tādā veidā Rūbijai ļaujot savu rīcību vairāk pārdomāt un izanalizēt. Rūbijai tika dots uzdevums sastādīt to puišu sarakstu, kuriem viņas dzīvē bijusi kaut visniecīgākā nozīme. Rezultātā tapa saraksts ar 15 puišiem, kuru vārdos nosauktas arī grāmatas nodaļas.

Lasot grāmatu, pilnībā izpratu pusaudžu meiteņu naivumu, draudzību, nodevību, cīņu par puišiem, dusmas uz vecākiem, vēlmi būt populārām un pieaugušām, jo apmēram pirms diviem gadiem šis dzīves posms iestājās arī manai meitai. Tāpēc uzskatu, ka šī ir laba grāmata arī meiteņu vecākiem, jo atradu apstiprinājumu, ka dažu situāciju risinājumus meitai esmu ieteikusi pareizi.

No 5 zirņiem piešķiru

Kaut arī mani bērni ir pārauguši šīs grāmatas vecuma auditoriju, nevarēju vienaldzīgi paiet garām. Nopirku, jo saskatīju līdzību ar to, ko esmu darījusi un daru šobrīd.

Vairāk kā 400 lappuses bieza grāmata ar krāsainām dabas fotogrāfijām, kas mudina jebkurā gadalaikā iet pētīt dabu un spēlēties. Lieliska grāmata, ko bērns vakarā pirms gulētiešanas var šķirstīt un skatīt, skatīt, skatīt... Bet no rīta doties lielajā dabas izpētes ceļojumā, lai pēc tam ar fotogrāfijām, dabas materiāliem, zīmējumiem un aprakstiem izveidotu savu dabas grāmatu. Kā to iekārtot, idejas var pasmelties arī šeit.

Nedaudz gan biju cerējusi, ka vairāk būs piedāvāti praktiskie darbiņi, bet tāpat - lieliski. Pataupīšu grāmatu saviem mazbērniem.

No 5 zirņiem piešķiru

Nosaukums nedaudz maldina, jo pirmajā mirklī šķiet, ka grāmata mūs ievedīs ceļojumu pasaulē. Kā vēlāk izrādās, Aļaska nav ģeogrāfiska vieta, bet meitenes vārds, un grāmatā tiek atspoguļota piecu jauniešu dzīve viena mācību gada garumā. Stāstījums veidots kā dienasgrāmata bez datumiem, bet ar dienu uzskaitījumu pirms un pēc liktenīgā notikuma.

Jaunieša nobriešana par pieaugušo katram norit nedaudz citā vecumā, bet starta signāls, viennozīmīgi, tiek dots tad, kad jaunietis uzsāk patstāvīgu dzīvi. “Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā, un tu jūti atvieglojumu”. Lielākajai daļai pārvēršanās process par pieaugušo sākas pēc pamatskolas beigšanas, apmēram 16 gadu vecumā, tāpēc, lasot grāmatu pieņēmu, ka aprakstīto jauniešu vecums ir apmēram 16 – 17 gadi, t.i., 10. – 11. klase.

Kad dzīve norit kojās (kopmītnēs), kur nav vecāku kontroles, jaunieši demonstrē visatļautību: dzer, smēķē, lieto zālīti un nodarbojas ar seksu. Pat tāds paraugbērns kā Mails, šādā bezrūpības un bezkontroles atmosfērā tiek sabojāts (degradēts). Lai nekļūtu par atkritēju, nūģi vai vientuļnieku kā savā vecajā skolā, Mailam nākas kopā ar draugiem smēķēt un dzert, jo esot draugu barā, tev jāpieņem bara likumi.

Vienīgais, kas mani grāmatā pārsteidza - tas, ka jaunieši, neskatoties uz savu izlaidīgo dzīvesveidu, ļoti daudz mācījās. Pie mums ir nedaudz savādāk – tie, kuri dzer, visbiežāk slikti mācās vai nemācās nemaz.

Un ja tā godīgi, tad Aļaska man nemaz nešķita tik interesanta un traka (labā nozīmē) būtne, kā visi par viņu jūsmoja. Pārdzēries un pārsmēķējies skuķis, kuru jau no bērnības moka psiholoģiska problēma - vainas apziņa par dzīvē pieļauto kļūdu un nespēju to vairs labot. Aļasku urda jautājums, - kā lai atrod īsto ceļu no šī dzīves labirinta?

Tieši tāda pati vainas apziņa pēc liktenīgā notikuma sāk nomākt arī Aļaskas draugus, kuri, atšķirībā no Aļaskas, mēģina rast savai rīcībai attaisnojumu, jo “lai izdzīvotu labirintā, ir jāpierod. Ir tik daudz cilvēku, kuriem, tāpat kā mums, jāsadzīvo ar to, ko viņi kādu dienu ir vai nav izdarījuši. Ar to, kas nav bijis pareizi un kas tajā brīdī it kā ir šķitis pareizi, - jo mēs taču nespējam saskatīt nākotni. Ja vien mēs spētu redzēt nebeidzamo seku virkni, kas seko katrai mūsu mazākajai darbībai! Bet mēs neko nezinām, jo to zināt būtu bezjēdzīgi.”

Ja salīdzina ar iepriekš lasīto Džona Grīna grāmatu “Mūsu zvaigžņu vaina”, tad šī ir daudzreiz vājāka, vietām garlaicīga un tekstuāli nebaudāma, tomēr mēģināju autoru attaisnot, jo tas ir viņa pirmais darbs, un iespējams, ka daļēji autobiogrāfisks. Vismaz man tā likās.