No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, grāmata domāta pusaudžiem un jauniešiem vecumā no 7. līdz 10. klasei, jo šis ir vistrauslākais personības pašatklāsmes posms. Man personīgi grāmata likās pārāk naiva, pārspīlēti emocionāla un nedaudz garlaicīga. Pieaugušie uz grāmatā aprakstītajām situācijām dēļ savas dzīves pieredzes reaģētu daudz mierīgāk. Savukārt pusaudži, kas tikai nesen atklājuši savu seksualitāti, ballīšu ne tik spīdošo pēcgaršu un draugu nodevību, uztver šos notikumus emocionālāk un sakāpinātāk, jo viņi kaut ko tādu izbauda pirmo reizi.

Meitene Hanna, kas mācās 10. vai 11. klasē, izdara pašnāvību. Pirms savas nāves viņa vairākās audio kasetēs ieraksta stāstījumu par savām izjūtām un par pēdējo gadu situācijām, kas viņu pamudinājušas izdarīt šo liktenīgo izvēli. Kasetes paredzēts nosūtīt visiem, kas ietekmējuši viņas dzīvi. Viens no tiem ir klases biedrs Klejs. Apmēram divas nedēļas pēc meitenes nāves viņš saņem šo sūtījumu. Viss vakars un nakts paiet, klausoties Hannas kasešu stāstījumā un paralēli klīstot pa Hannas aprakstītajām notikumu vietām.

Tāds gļēvs man likās tas Klejs. Visu laiku tikai raudāja un vēma. Saprotu, ka arī puišiem ir emocijas, bet vai tādā veidā tās izpaužas?

Romāns uzrakstīts interesantā formātā - Hannas stāstījums mijas ar Kleja domām un darbībām. Lai saprastu, par kuru no viņiem dotajā brīdī iet runa, Hannas teksts attēlots slīprakstā. Brīžiem man šis stils traucēja. Gribējās pārlekt pāri Kleja raudulīgajam tekstam, lai turpinātu lasīt Hannas stāstījumu.

Visu notikumu pamatā ir muļķīgi jociņi, kas vienam uzreiz aizmirstas, bet citam iecērt pamatīgu brūci uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr ir jādomā, ko tu runā un kā uz tavu teikto reaģēs tas, kam teiktais adresēts. Ir jāmāk atvainoties un lūgt piedošanu gan par saviem vārdiem, gan par saviem (ne)darbiem.

Šajā situācijā nosodu Hannas vecākus, jo vecumposmā, kad visvairāk nepieciešamas dzīves gudras sarunas, viņus vairāk uztrauc bizness, nevis tas, kā jūtas meita. Hannai vienkārši trūka cilvēka, kam izstāstīt savu sāpi un kam lūgt padomu.

Citāts no Džeja Ašera intervijas (282. lpp.)

“(..) ir svarīgi apzināties, kā mēs izturamies pret apkārtējiem. Pat ja šķiet, ka kāds veiksmīgi atvaira greizu piezīmi un neraizējas par tenkām, mēs nevaram zināt visu, kas norisinās šī cilvēka dzīvē, un aptvert, kādu slogu pievienojam viņa/viņas sāpju nastai. Mēs ietekmējam līdzcilvēku dzīvi; tas nav noliedzams.”

No 5 zirņiem piešķiru

Aizrautīgs, spriedzes un kriminālu samezglojumu pārsātināts romāns, no kura grūti atrauties. Tikai filmās vienas dienas ietvaros galvenie varoņi mēdz iekulties tik daudzās nepatikšanās, piemēram, kā šajā grāmatā – vienas dienas laikā dažādās vietās tiek uzieti trīs līķi. Un visu šo notikumu pirmsākums ir desmitgadīgs puika Simons, kurš uzskata, ka viņš iepriekšējā dzīvē ir bijis slepkava, precīzi norādot vairākas vietas, kurās paslēpti pirms daudziem gadiem nežēlīgi noslaktētie cilvēki.

Vai tiešām pastāv reinkarnācija – dvēseļu pārmiesošanās? Vai tās ir tikai desmitgadīga zēna, kurš sirgst ar smadzeņu audzēju, fantāzijas? To sākumā gan negribīgi, bet vēlāk pat ar šantāžu piespiests, sāk atšķetināt krimināllietu advokāts Roberts Šterns, kuru iekšēji jau desmit gadu garumā grauž kāda personīgā nelaime, kas saistīta ar viņa paša dēlu.

Atrisinājums ir negaidīts un, manuprāt, šķebinoši pretīgs, jo visu notikumu pamatā ir perversu tipiņu uzdarbošanās. Varbūt tāpēc man grāmatas sākumdaļa likās saistošāka nekā nobeigums.

Patika romāna valoda un tas, ka stāstījums neiztika bez interesantiem teksta iespraudumiem un humora dzirksts.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ar kaunu jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju nepiedodami ilgi - pa mazai drusciņai. Pēc kārtējās “paknibināšanas” tā tika atstāta guļam putekļos uz naktsgaldiņa vairākas dienas vai pat nedēļas. Kādu vakaru beidzot saņēmos un pieveicu līdz galam. Jāatzīst, ka iemesls nebija aizrautīgais grāmatas nobeigums, kā varbūt gribētos, bet tas, ka tajā dienā grāmatnīcā biju nopirkusi divas jaunas grāmatas, kas mudināt mudināja mani ātrāk pabeigt iesākto un pieķerties jaunajam.

Nepiekrītu grāmatas pirmajā atvērumā ievietotajiem komentāriem, kas uzskaita tādas romāna īpašības kā šarmants, apbrīnojams, dziļi saviļņojošs, lielisks. Manā skatījumā tas bija parasts dzīvesstāsta izklāsts garlaicīgā “iesaiņojumā”, kas no manis nespēja izspiest raudulīgas emocijas pat romāna noslēgumā. Iespējams tāpēc, ka tā bija autores debija.

Romāna galvenais personāžs ir 96-us gadus vecā zviedriete Dorisa, kas viena pati mitinās Stokholmas dzīvoklī. Viņas ikdienas izklaide aprobežojas ar lūkošanos pa logu un aprūpētājas apciemojumu. Gluži kā svētki Dorisas dzīvē ienāk iknedēļas saziņa caur skaipu (skype) ar vienīgo radinieci – māsas mazmeitu Dženiju, kas mitinās otrā pasaules malā – Amerikā.

Dorisa jūt, ka viņas dzīve tuvojas noslēgumam, tāpēc nolemj Dženijai par piemiņu atstāt savu dzīvesstāsta aprakstu. Par to, kā 13 gadus veca meitene tika padzīta no mājām, lai uzsāktu pieaugušo dzīvi. Par to, kā Stokholmas mājkalpotājas darbu nomainīja Parīzes modeļu nami, bet mīlestība un reizē arī karš aizveda līdz Amerikai. Par to, kā tā pati mīlestība pēc gadiem lika atgriezties dzimtenē.

Līdzās Dorisai visus viņas dzīves līkločus izdzīvoja sarkana adrešu grāmatiņa, ko kādreiz bija dāvājis tēvs. Tajā ierakstīti to cilvēku vārdi, ko savā dzīves laikā viņa sastapusi. Lielākā daļa no tiem ir pārsvītrota ar līdzās esošu uzrakstu, - miris.

It kā autorei doma bija laba, – romāna stāstījumu sasaistīt ar sarkano adrešu grāmatiņu, taču izpildījums, manuprāt, neveikls. Tas bija parasts, secīgi uzrakstīts dzīves gājuma atspoguļojums, kur nodaļām tika doti cilvēku vārdi no sarkanās adrešu grāmatiņas. Nekāda intriga, nekas neparasts un oriģināls.

Iespējams, ka grāmatu nepametu pusceļā, jo tā man atgādināja par omīti, kas, tāpat kā romāna galvenā varone, savos 95-os gados vientuļa mitinājās mazpilsētas dzīvoklīti. Tāpat bezspēkā pakrita uz grīdas. Tāpat nonāca ārstniecības iestādē. Tāpat tur arī nomira. Arī viņai un, domāju, ka visām mūsu vecmāmiņām un vecvecmāmiņām, kas izgājušas cauri kara šausmām un padomijas represijām, būtu ko stāstīt un rakstīt savās “sarkanajās adrešu grāmatiņās.”

No 5 zirņiem piešķiru

Pirms lokdauna, kad Latvijā uz trīs nedēļām aizvēra ciet visus, izņemot pirmās nepieciešamības preču veikalus, paspēju nopirkt trīs grāmatas. Šī bija pirmā, ko izvēlējos lasīt, jo anotācijā uzrunāja kāda vērtētāja citāts – “… izlasīju to divos vakaros…” Sapratu, ka varētu būt interesanta. Iesāku lasīt pirms iešanas gulēt ar cerību, ka kādā mirklī iemigšu, taču grāmata mani nelaida vaļā. Lasīju visu nakti līdz pat rītam, kamēr pabeidzu.

Kriminālromānā figurē divi galvenie varoņi - gleznotāja Alīša un psihoterapeits Teo. Par Alīšu mēs uzzinām no dienasgrāmatas, ko viņa uzsākusi rakstīt apmēram pusotru mēnesi pirms vīra nāves, bet Teo ir galvenais stāstījuma virzītājs.

Alīša ļoti mīl savu vīru Gabrielu, taču kādu vakaru pēc vairāku šāvienu atskanēšanas, policija jauno sievieti ar grieztām brūcēm atrod līdzās nogalinātajam vīram. Uz grīdas mētājas nazis un pistole ar viņas pirkstu nospiedumiem. Pēc visa šī traģiskā notikuma sieviete pārstāj runāt. Kad Alīšu izlaiž no slimnīcas un līdz tiesai nosaka mājas arestu, top glezna ar pašportretu, kurai tiek dots grieķu mitoloģijas tēla Alkestīda nosaukums. (Alkestīda labprātīgi ziedo dzīvi sava vīra labā, iedama nāvē viņa vietā). Pēc tiesas lēmuma Alīšai tiek noteikta piespiedu ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā Grovā.

Psihoterapeits Teo ir pārliecināts, ka ir īpaši kvalificēts speciālists, tāpēc spēs palīdzēt Alīšai izārstēties. Tikai pēc sešiem gadiem, ko sieviete pavadījusi Grovā, atbrīvojas tiesu psihoterapeita vieta, uz kuru tik ilgi ir gaidījis Teo. Nokļuvis savā jaunajā darbavietā, viņš ne tikai individuāli sāk strādāt ar Alīšu, bet, gluži kā detektīvs, mēģina izzināt viņas pagātni, tiekoties ar dažiem cilvēkiem, ko Alīša pazina.

Kriminālromāns par mīlestību, nodevību, bērnības traumām, dziļi slēptām sāpēm un bailēm. Romāns, kura atrisinājums nav paredzams iepriekš. Tas lasītāju noteikti pārsteigs.

Citāti

Turpinājums ...