No 5 zirņiem piešķiru

Izcila grāmata. Skaudra, patiesa un aizkustinoša biogrāfiska atklāšanās. Iedomājos, ka šī grāmata ir kā autores pēdējais izmisīgais bezizejas sauciens cerībā, ka varbūt pēc tās publicēšanas māte un tēvs beidzot sapratīs Taras bērnības sāpes un piedos viņas nepakļaušanos tēva gribai, ļaujot atgriezties ģimenē, mājās un izpelnoties vecāku mīlestību. Lai arī kādi ir vecāki, bet tā ir daļa no mums un mūsu dzīves.

Tara uzauga Aidaho štatā ASV, ciemata nomalē, līdzās kalnam, ko tēvs dēvēja par Indiāņu princesi. Ģimenē auga septiņi bērni – pieci brāļi un divas māsas. Četriem no bērniem nebija dzimšanas apliecības (tai skaitā arī Tarai) un vecāki pat neatcerējās precīzu datumu, kad viņi dzimuši. Tēvs paranoji ticēja, ka valdība skolās izskalo bērnu smadzenes, tāpēc bērni neapmeklēja skolu. Arī ārsti netika apmeklēti. Visas kaites ārstēja māte ar zālīšu uzlējumiem un eliksīriem, ko pati gatavoja. Tēva skatījumā pasaule bija briesmīga vieta, tāpēc viņš nemitīgi skandināja, ka tuvojas pasaules gals – Negantības diena, uz ko visa ģimene gatavojās, izmisīgi gādājot dažādus krājumus un paļaujoties uz Dieva gribu. 

Izlasot tik tālu grāmatas vērtējumu, droši vien šķiet, ka stāstījums būs par laika posmu 20. gadsimta sākumā. Diemžēl tās ir mūsdienas. Nemaz neticas, ka tāda tumsonība iespējama Amerikā, kas mums tiek pasniegta kā laimes zeme.

Mēs katrs esam ar dīvainībām, bet, ja bērns tiek norobežots no sabiedrības un ilgstoši atrodas dīvainu paradumu un attiecību modelī, tas viņu psiholoģiski ietekmē uz visu dzīvi. Sagrozīti pasaules uzskati, vardarbība un pazemojumi no brāļa puses, ko vecāki neredzēja vai vienkārši nevēlējās redzēt, Tarā pamazām radīja vēlmi pamest mājas, lai sāktu skoloties. Tara tikai septiņpadsmit gadu vecumā sāka apmeklēt skolu. Un tas radīja arvien lielāku bezdibeni starp viņu un ģimeni.

Tajā dienā, kad izlasīju grāmatu, nespēju to izmest no galvas. Visas dienas garumā ik pa laikam raudāju. Prātam neaptverami, kas bija jāizcieš šim nu jau pieaugušajam bērnam.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kad Nikai ir 13 gadi, Anglijā bez vēsts pazūd viņas 21 gadu vecā māsa Džena (Žeņa). Pēc astoņiem gadiem, kad Nika ir jau 21 gadu veca, viņa no Krievijas, tāpat kā kādreiz māsa, dodas uz Angliju studēt. Lai mēģinātu noskaidrot, kur palikusi māsa, viņa nolemj aizbraukt līdz pilsētiņai, kurā tā kādreiz dzīvojusi. Tur Nika tiekas ar māsas bijušajiem draugiem no mūziķu aprindām un pamazām sāk atšķetināt noslēpumu.

Autore lasītāju ieved rokmūzikas aizkulisēs, kur līdzās mūzikai pastāv mīlestība, kaislība, atkarības, meli un noziegumi.

Trilleris veidots kā Nikas stāstījums, feisbukā sarakstoties ar māsu. Kaut arī no māsas puses sarakste netiek lasīta, Nika gadiem ilgi turpina rakstīt.

Grāmatu biju paņēmusi līdzi uz slimnīcu, tāpēc, aiz neko darīt, izlasīju to vienā rāvienā. Nez vai būtu to izlasījusi tik pat ātri citos apstākļos.

Citāts

“Cilvēki katru dienu viens otru sāpina (..) tam jau attiecības ir domātas, tās ir likumīgs spīdzināšanas veids.”

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata domāta jauniešiem, jo stāsta par jauniešiem.

Dvīņi – māsa Elerija un brālis Ezra ierodas pie vecmāmiņas, kur viņiem, pēc mammas ievietošanas rehabilitācijas iestādē, paredzēts pavadīt četrus mēnešus. Lai arī Ehoridžā dzīvo mazāk par pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, pilsētiņā notiek dīvainas lietas. Pirms 23 gadiem bez vēsts pazuda Elerijas un Ezras mammas dvīņumāsa Sāra. Pirms 5-iem gadiem tika noslepkavota skolas balles karaliene Leisija. Bet tagad pazūd vēl viena populāra skolas skaistule.

Kā divus galvenos stāstniekus autore izvēlējusies 18 gadus vecos jauniešus - Eleriju un Malkolmu. Viņu vārdos tad arī tiek nosauktas grāmatas nodaļas, kurās katrs jaunietis izklāsta notikumu gaitu.

Īsti vairs neatceros šīs pašas autores grāmatas “Kāds no mums melo” saturu, bet atceros aizrautību, ar kādu tā tika lasīta. Savukārt šī grāmata lasījās lēni, pa mazai drusciņai. Tā pa gabaliņam knibinādama, biju tikusi līdz 140. lappusei, taču neatcerējos visus sīkumus, kas bija lasīti pirms vairākām nedēļām, tāpēc, pavadot dažas dienas slimnīcā, saņēmos un grāmatu sāku lasīt no sākuma.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ir lasāma, taču nav tik spēcīga kā šīs pašas autores romāns “Lakstīgala”.

Romāna centrā ir kādas ģimenes izdzīvošanas stāsts. Papus Erts atgriezies mājās no Vjetnamas kara kā bijušais gūsteknis. Viņš vairs nav tāds kā agrāk, jo psihotraumatiskā pieredze, murgi, strīdi un vardarbīgais niknums arvien vairāk degradē personību. Mamma Kora ļoti mīl Ertu un ilgus gadus cer, ka ar laiku vīra mentālā veselība uzlabosies. “Mammai nebija svarīgi, kur, kad un kas, viņai rūpēja tikai papus. (..) Un mammai vajadzēja, lai viņš būtu laimīgs.” Meita Lenija (grāmatas sākumā viņai tika trīspadsmit), kuru tēvs dēvē par Rudo, dzīvo gluži kā krustugunīs, mīlēdama māti un tai pat laikā baidīdamās no tēva niknuma lēkmēm. “Visu šo laiku papus bija mācījis Lenijai, cik bīstama ir apkārtējā pasaule, bet patiesībā bīstamākā vieta bija viņu pašu mājas.”

Cerēdami, ka ģeogrāfiskā stāvokļa maiņa spēs labot ieilgušo krīzi, ģimene pārceļas uz dzīvi Aļaskā. Tas ir zemes nostūris, kur nav ne ūdensvads, ne elektrība, ne televizors, toties ir savs īpašums ar liedagu, fantastiska daba un deviņus mēnešus gara ziema ar aukstumu, mūžīgo tumsu un ilgstošu sēdēšanu četrās sienās. “Aļaska ir Amerikas skarbākā vieta uz civilizācijas robežas, kur ir simtiem iespēju iet bojā un pastāvīgi jācīnās par izdzīvošanu, bet tieši šeit tu saproti, kas patiesībā esi.”

Grāmatā aprakstīti trīs laika periodi – 1974., 1978. un 1986. gads. Lasītājs droši vien spēs savilkt paralēles arī ar Romeo un Džuljetas mīlas stāstu.

Lai zinātu, kurās Aļaskas vietās notiek romāna darbība, izpētīju karti. Izrādās, ka autores ģimene 1980-tajos gados pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Tāpēc jau stāstījums par vietējo iedzīvotāju ikdienu bija tik dvēseliski patiess. Savukārt dabas ainavu apraksti man ļāva galvā uzburt Aļaskas mežonīgo daiļumu.

Citāti

Turpinājums ...