No 5 zirņiem piešķiru

   

Romānu lasīju krievu valodā pirms vairākiem gadiem, kad tas vēl latviski nebija iztulkots. Toreiz pēc sirdi plosošās grāmatas “Pirms atkal tiksimies” izlasīšanas vēlējos iepazīt pēc iespējas vairāk šis rakstnieces darbus. Kad grāmata tika izdota latviešu valodā pirmo reizi, to kaut kāda iemesla pēc nenopirku. Iespējams, ka toreiz romāns “Pēdējā vēstule no mīļotā” lika man vilties. Taču pagāja vairāki gadi. Romāna sižetu biju pilnīgi aizmirsusi (tas jau liecina, ka nav neko vērts), tāpēc, grāmatnīcā ieraugot šīs grāmatas otro izdevumu, to iegādājos.

Garlaicīgs, klišejisks un banāls mīlas romāns, ko nepavisam negribējās “izraut cauri” vienā piegājienā. Lasīju salīdzinoši lēni un mokoši. Aiz gara laika, lidojot lidmašīnā un ceļojuma vakaros pirms gulētiešanas.

Romānam ir divas sižeta līnijas, kas grāmatas izskaņā satuvinās. Tie ir divu sieviešu – Elijas un Dženiferas mīlasstāsti. Šie stāsti mēģina parādīt atšķirīgos sabiedrības uzskatus par laulības šķiršanu un par sieviešu/vīriešu attiecībām ar precētu vīrieti/sievieti dažādos laika posmos – mūsdienās un 60-tajos gados.

Žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod mīlestības vēstuli, kas rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa vēlas noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors un kam tā ir adresēta. Uzietā vēstule Eliju pamudina izvērtēt savas jau gadu ilgās attiecības ar precētu vīrieti.

Dženifera ir smalko aprindu dāma, kas precējusies ar turīgu uzņēmēju, taču kādā pasākumā viņa iepazīstas ar žurnālistu un iemīlas viņā. Abi mīlnieki sūta viens otram vēstules un slepus tiekas. Viena no viņu mīlas vēstulēm pēc vairāk kā 40 gadiem nonāk Elijas rokās.


No 5 zirņiem piešķiru

   

Filozofiskas pārdomas par klusumu, skaņām un mums pašiem. Ātri izlasāms teksts, kas mani sevišķi neuzrunāja, jo likās haotisks un sagrābstīts gan par šo, gan par to. Grāmatas sākumā tika pateikts, ka autors atradis 33 atbilžu variantus uz saviem uzdotajiem jautājumiem par klusumu (Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk?”). Diemžēl nespēju saskaitīt tik daudz.

Tas, ka man šī grāmata negāja pie sirds, neliecina, ka nemīlu un nemeklēju klusumu. Atgriežoties pēc darba dienas skolā, es labprāt pāris minūtes vēlos atgulties savā istabā netraucēta. Pilnīgā klusumā. Ar aizvērtām acīm. Tā, lai spētu atslēgties no skolas trokšņa un dinamiskā ritma. Vēl man klusumu palīdz sagādāt un uzturēt līdzās dzīvesvietai esošais mežs.

Bez klusuma pasaulē ir vēl arī citas ar mums pašiem saistītas sajūtas, piemēram, mēs redzam, bet īsti neredzam vai arī mēs dzirdam, bet īsti nedzirdam. Tehnoloģijas atņem mums ne tikai klusumu, bet arī spēju sadzirdēt un saredzēt vairāk par to, ko mēs dzirdam un redzam.

 

Citāti par klusumu


No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Romāna galvenās varones ir divas Afganistānā dzīvojošas dažāda vecuma sievietes - Marjama un Leila, bet laika periods, par kuru veidots stāstījums, aptver vairākus gadu desmitus – no 1974. līdz 2003. gadam.

 

Marjama bija ārlaulībā dzimis bērns. Viņas tēvam Džalīlam, kas skaitījās pietiekami turīgs, bija trīs sievas un deviņi citi bērni, bet Marjamas māte bija vienkārša kalpone, kurai, paliekot stāvoklī, nācās pamest Džalīla māju. Lai gan tēvs meiteni apciemoja katru nedēļu, Marjama jau kopš bērnības izjuta to, ka viņa ir negribēta. Māte ne reizi vien atgādināja, ka meita ir “nelikumīga persona, kurai nekad nebūs likumīgu tiesību uz to, kas pieder citiem cilvēkiem – uz mīlestību, ģimeni, mājām un piederību.” Kad Marjama sasniedza 15 gadu vecumu, viņas mīlestību nodeva arī tēvs, kuru viņa dievināja vairāk pat par savu māti. Marjama pret pašas gribu tika izprecināta vecam, vardarbīgam vīram Rašīdam, kuram viņa gluži kā kalpone izdabāja gandrīz trīsdesmit gadus. Diemžēl piepildījās mātes pareģojums, ka Marjamai dzīves laikā būs nepieciešama tikai viena prasme – prasme paciest. Tā viņa ilgu laiku arī dzīvoja, juzdamās vientuļa, neglīta, neizglītota un nevērtīga.

 

Leila bija gudra meitene, kurai tēvs paredzēja spīdošu nākotni. Viņš uzskatīja, ka “laulības var pagaidīt, izglītība – nē.” Diemžēl karš (padomju Krievijas iebrukums Afganistānā) salauza Leilas izsapņoto nākotni. Abi vecākie brāļi krita karā, māte no pārdzīvojumiem ieslīga dziļā depresijā, labākais bērnības draugs Tarīgs kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Beidzot, kad arī Leilas ģimene nolēma bēgt no kara, notika nelaime, kas Leilu satuvināja ar Marjamu. Ne uzreiz, bet pamazām. Leila un Marjama kļuva kā meita un māte.

 

Romāns atspoguļo austrumu sieviešu nevērtīgumu, salīdzinot ar vīriešiem. Kad pie varas nāca tālibi, tika pasludināti likumi. Lūk, daži no tiem.

“Uzmanību sievietēm!

Jums jāuzturas mājās. Sievietei neklājas bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Ja izejat ārpus mājas, tas jādara vīriešu kārtas radinieka pavadībā. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs un aizsūtīs atpakaļ uz mājām.

Jūs nedrīkstat atsegt seju. Uzturoties ārpus mājām, jums jāvalkā burka*. Ja nepakļausieties, jūs sitīs ļoti stipri.

Lietot kosmētiku aizliegts.

Rotaslietas ir aizliegtas.

Jūs nedrīkstat valkāt skaistu tērpu.

Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā.

Jūs nedrīkstat saskatīties ar vīriešiem.

Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja to darīsiet, jūs sitīs.

Jūs nedrīkstat krāsot nagus. Ja to darīsiet, jums nogriezīs pirkstu.

Meitenēm aizliegts apmeklēt skolu. Visas meiteņu skolas nekavējoties tiks slēgtas.

Sievietēm aizliegts strādāt algotu darbu.

Ja jūs pieķers laulības krāpšanā, jūs nomētās ar akmeņiem līdz nāvei.”

 

Lasot par kara laiku, kad Afganistānā iebruka padomju Krievijas karaspēks, acu priekšā redzēju pašreizējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Pagājuši 40 gadi, bet nekas nav mainījies. Tā pati vardarbība, vakumbumbas, mīnas, uz kurām uzkāpjot, tiek zaudēti locekļi vai arī dzīvības, kā arī kasešu bumbas, kas līdzinās krāsainām mantiņām, ko bērni aiz nezināšanas var paņemt rokās. Skumji.

 

Šī paša autora romāns “Pūķa ķērājs” man tomēr šķita saistošāks un spēcīgāks.

 

* burka – vienlaidus auduma gabals, kas nosedz visu ķermeni, bet virs acīm iestrādāts siets.


No 5 zirņiem piešķiru

 

 

Katra lasītāja gaume atšķirīga. Piemēram, man šis romāns likās viduvējs, tāpēc nepavisam nepiekrītu grāmatas sākumlapā ievietotajam vienam no novērtējumiem, ka “Šo varētu nominēt par mūsu šīgada mīļāko grāmatu.” Sižets saraustīts - tikko personāžs bija miris, kad jau atkal aprakstīti notikumi viņam dzīvam esot. Juka kopā arī abu pāru mīlas randiņi.

Romāna galveno varoni Violetu dzīve nelutina. Viņa pabijusi gan bērnu namā, gan audžuģimenē, taču pēc apprecēšanās ar glīto Filipu, jaunajai sievietei nākas pilnībā sevi upurēt gan mājas dzīvei, gan darbam, jo vīra ikdiena paiet, braukājot apkārt ar motociklu un izklaidējoties ar citām sievietēm. Par Violetas vienīgo dzīves piepildījumu kļūst meitiņa Leonīna. Taču notiek nelaime, kuras dēļ Violeta sāk strādāt par kapu kopēju. Kad šajā darbā nostrādāti divdesmit gadi, kādu dienu kapos, izjaucot Violetas ierasto, vienmuļo dzīvi, gluži kā svaigs ūdens ar dīvainu vēlmi ierodas komisārs Žiljēns.

Ļoti patika nodaļu virsraksti, kas veidoti kā aforismi.

 

Citāti par nāvi


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Tevi visu laiku pavada spriedze un vēlme attīstīties, ja pakausī jūti konkurenta elpu.


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā