No 5 zirņiem piešķiru

Romāna darbība norisinās Ziemeļkarolīnas dumbrājos, kur okeāna izrobotā piekraste mijas ar purvainiem plašumiem. Šajā vietā uz dzīvi “apmetas tikai tie, kuri no kaut kā bēg vai ir nonākuši bezizejā”, jo “šis krasts atbaida ikvienu, kas atbraucis šurp, lai apmestos te uz dzīvi.” Dumbrājs dzīves salauztiem un nabagiem ir kā trimdas vieta, kas “tāpat kā jebkura grūti pieejama teritorija, droši glabāja viņu noslēpumus.”

Uz šo neskarto dabas nostūri bija pārcēlusies galvenās varones ģimene – abi vecāki ar pieciem bērniem. Taču tēva dzeršana un vardarbība pamazām ģimeni sašķēla. Viens pēc otra to pameta gan māte, gan vecākie brāļi un māsas, dumbrājā atstājot vien tēvu un sešus gadus veco Kiju. “Viņa zināja, ka visi devušies prom papus dēļ, tikai nespēja saprast, kāpēc neviens nav paņēmis viņu līdzi.”

Tēvs bieži nebija mājās pat vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc Kija iemācījās ar visu sadzīvi tikt galā patstāvīgi – gatavoja ēst, uzkopa māju un lielāko dienas daļu pavadīja, vienatnē baudot apkārtējo dabu. Drīz vien Kiju šajā ūdeņainajā nekurienē pameta arī tēvs. Tā viņa kopš desmit gadu vecuma auga pavisam vientuļa, bez sabiedrības atbalsta un draugiem. Pat to reto reizi, kad meitene devās uz attālās pilsētiņas veikalu, visi no viņas vairījās, dēvējot par purva skuķi.

Kad Kija pieauga, noslēpumainajā skaistulē ieskatījās divi tuvējās pilsētiņas puiši – Teits un Čeiss, taču dzīves pieredze Kijai lika baidīties izjust uzticēšanos un mīlestību, jo visi viņu līdz šim bija pametuši un pievīluši. “(..) pieskarties kādam nozīmēja atdot daļiņu sevis, ko vairs nevar atgūt.” Un tad kādu dienu viens no puišiem purvā tika atrasts miris…

 

Visvairāk romānā mani piesaistīja sākumdaļa, kaut nenoticēju, ka tik maza meitene bez pieaugušo palīdzības spēja viena pati izdzīvot dumbrājā, pie tam tik ilgu laiku pavadot bez cilvēku sabiedrības un savstarpējām sazināšanās iespējām. Manuprāt, Kijai vajadzēja būt mežonīgākai un maugliskākai, jo bērns šajā vecumā atdarina apkārtējos, un Kijai vienīgais paraugs bija dzīvās dabas uzvedības modeļi. Vēl mani pārsteidza, ka tā jau ir otrā pēdējo mēnešu laikā lasītā Amerikas autores grāmata (skat. Tara Vestovera “Izglītotā” vērtējumu), kurā bērns nezina savu dzimšanas datumu un neapmeklē skolu. Kija nezināja pat savu pilno vārdu.

 

Citāti

Turpinājums ...

Romānu lasīju krievu valodā pirms vairākiem gadiem, kad tas vēl latviski nebija iztulkots. Toreiz pēc sirdi plosošās grāmatas “Pirms atkal tiksimies” izlasīšanas vēlējos iepazīt pēc iespējas vairāk šis rakstnieces darbus. Kad grāmata tika izdota latviešu valodā pirmo reizi, to kaut kāda iemesla pēc nenopirku. Iespējams, ka toreiz romāns “Pēdējā vēstule no mīļotā” lika man vilties. Taču pagāja vairāki gadi. Romāna sižetu biju pilnīgi aizmirsusi (tas jau liecina, ka nav neko vērts), tāpēc, grāmatnīcā ieraugot šīs grāmatas otro izdevumu, to iegādājos.

Garlaicīgs, klišejisks un banāls mīlas romāns, ko nepavisam negribējās “izraut cauri” vienā piegājienā. Lasīju salīdzinoši lēni un mokoši. Aiz gara laika, lidojot lidmašīnā un ceļojuma vakaros pirms gulētiešanas.

Romānam ir divas sižeta līnijas, kas grāmatas izskaņā satuvinās. Tie ir divu sieviešu – Elijas un Dženiferas mīlasstāsti. Šie stāsti mēģina parādīt atšķirīgos sabiedrības uzskatus par laulības šķiršanu un par sieviešu/vīriešu attiecībām ar precētu vīrieti/sievieti dažādos laika posmos – mūsdienās un 60-tajos gados.

Žurnāliste Elija izdevniecības arhīvā atrod mīlestības vēstuli, kas rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa vēlas noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors un kam tā ir adresēta. Uzietā vēstule Eliju pamudina izvērtēt savas jau gadu ilgās attiecības ar precētu vīrieti.

Dženifera ir smalko aprindu dāma, kas precējusies ar turīgu uzņēmēju, taču kādā pasākumā viņa iepazīstas ar žurnālistu un iemīlas viņā. Abi mīlnieki sūta viens otram vēstules un slepus tiekas. Viena no viņu mīlas vēstulēm pēc vairāk kā 40 gadiem nonāk Elijas rokās.

Filozofiskas pārdomas par klusumu, skaņām un mums pašiem. Ātri izlasāms teksts, kas mani sevišķi neuzrunāja, jo likās haotisks un sagrābstīts gan par šo, gan par to. Grāmatas sākumā tika pateikts, ka autors atradis 33 atbilžu variantus uz saviem uzdotajiem jautājumiem par klusumu (Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk?”). Diemžēl nespēju saskaitīt tik daudz.

Tas, ka man šī grāmata negāja pie sirds, neliecina, ka nemīlu un nemeklēju klusumu. Atgriežoties pēc darba dienas skolā, es labprāt pāris minūtes vēlos atgulties savā istabā netraucēta. Pilnīgā klusumā. Ar aizvērtām acīm. Tā, lai spētu atslēgties no skolas trokšņa un dinamiskā ritma. Vēl man klusumu palīdz sagādāt un uzturēt līdzās dzīvesvietai esošais mežs.

Bez klusuma pasaulē ir vēl arī citas ar mums pašiem saistītas sajūtas, piemēram, mēs redzam, bet īsti neredzam vai arī mēs dzirdam, bet īsti nedzirdam. Tehnoloģijas atņem mums ne tikai klusumu, bet arī spēju sadzirdēt un saredzēt vairāk par to, ko mēs dzirdam un redzam.

 

Citāti par klusumu

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

 

Romāna galvenās varones ir divas Afganistānā dzīvojošas dažāda vecuma sievietes - Marjama un Leila, bet laika periods, par kuru veidots stāstījums, aptver vairākus gadu desmitus – no 1974. līdz 2003. gadam.

 

Marjama bija ārlaulībā dzimis bērns. Viņas tēvam Džalīlam, kas skaitījās pietiekami turīgs, bija trīs sievas un deviņi citi bērni, bet Marjamas māte bija vienkārša kalpone, kurai, paliekot stāvoklī, nācās pamest Džalīla māju. Lai gan tēvs meiteni apciemoja katru nedēļu, Marjama jau kopš bērnības izjuta to, ka viņa ir negribēta. Māte ne reizi vien atgādināja, ka meita ir “nelikumīga persona, kurai nekad nebūs likumīgu tiesību uz to, kas pieder citiem cilvēkiem – uz mīlestību, ģimeni, mājām un piederību.” Kad Marjama sasniedza 15 gadu vecumu, viņas mīlestību nodeva arī tēvs, kuru viņa dievināja vairāk pat par savu māti. Marjama pret pašas gribu tika izprecināta vecam, vardarbīgam vīram Rašīdam, kuram viņa gluži kā kalpone izdabāja gandrīz trīsdesmit gadus. Diemžēl piepildījās mātes pareģojums, ka Marjamai dzīves laikā būs nepieciešama tikai viena prasme – prasme paciest. Tā viņa ilgu laiku arī dzīvoja, juzdamās vientuļa, neglīta, neizglītota un nevērtīga.

 

Leila bija gudra meitene, kurai tēvs paredzēja spīdošu nākotni. Viņš uzskatīja, ka “laulības var pagaidīt, izglītība – nē.” Diemžēl karš (padomju Krievijas iebrukums Afganistānā) salauza Leilas izsapņoto nākotni. Abi vecākie brāļi krita karā, māte no pārdzīvojumiem ieslīga dziļā depresijā, labākais bērnības draugs Tarīgs kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Beidzot, kad arī Leilas ģimene nolēma bēgt no kara, notika nelaime, kas Leilu satuvināja ar Marjamu. Ne uzreiz, bet pamazām. Leila un Marjama kļuva kā meita un māte.

 

Romāns atspoguļo austrumu sieviešu nevērtīgumu, salīdzinot ar vīriešiem. Kad pie varas nāca tālibi, tika pasludināti likumi. Lūk, daži no tiem.

“Uzmanību sievietēm!

Jums jāuzturas mājās. Sievietei neklājas bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Ja izejat ārpus mājas, tas jādara vīriešu kārtas radinieka pavadībā. Ja jūs noķers uz ielas vienu, jūs sitīs un aizsūtīs atpakaļ uz mājām.

Jūs nedrīkstat atsegt seju. Uzturoties ārpus mājām, jums jāvalkā burka*. Ja nepakļausieties, jūs sitīs ļoti stipri.

Lietot kosmētiku aizliegts.

Rotaslietas ir aizliegtas.

Jūs nedrīkstat valkāt skaistu tērpu.

Jūs nedrīkstat runāt, ja vien jūs neuzrunā.

Jūs nedrīkstat saskatīties ar vīriešiem.

Jūs nedrīkstat smieties sabiedriskās vietās. Ja to darīsiet, jūs sitīs.

Jūs nedrīkstat krāsot nagus. Ja to darīsiet, jums nogriezīs pirkstu.

Meitenēm aizliegts apmeklēt skolu. Visas meiteņu skolas nekavējoties tiks slēgtas.

Sievietēm aizliegts strādāt algotu darbu.

Ja jūs pieķers laulības krāpšanā, jūs nomētās ar akmeņiem līdz nāvei.”

 

Lasot par kara laiku, kad Afganistānā iebruka padomju Krievijas karaspēks, acu priekšā redzēju pašreizējo Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Pagājuši 40 gadi, bet nekas nav mainījies. Tā pati vardarbība, vakumbumbas, mīnas, uz kurām uzkāpjot, tiek zaudēti locekļi vai arī dzīvības, kā arī kasešu bumbas, kas līdzinās krāsainām mantiņām, ko bērni aiz nezināšanas var paņemt rokās. Skumji.

 

Šī paša autora romāns “Pūķa ķērājs” man tomēr šķita saistošāks un spēcīgāks.

 

* burka – vienlaidus auduma gabals, kas nosedz visu ķermeni, bet virs acīm iestrādāts siets.