No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, visneveiksmīgākais romāns no autores trijiem romāniem, ko esmu lasījusi (“Lakstīgala” un “Baltā nekuriene”).

Elsai jau 25, bet viņa nekad nav baudījusi mīlestību, jūtas neglīta un vēlas izrauties no vientuļās ikdienas, kuras lielākā daļa tiek pavadīta istabā, lasot grāmatas. Vecāki viņu vēl joprojām uzskata par slimīgu un vārgu, kaut pagājuši jau vairāk kā 10 gadi, kopš Elsa saslima ar reimatisko drudzi. Elsa mēģina protestēt – nogriež īsus matus, kas vecākus sadusmo un uzšuj koši sarkanu kleitu, ko atļaujas uzvilkt, kad neviens savējais neredz. Līdz šai vietai grāmata šķita daudzsološa. Un tad – pārgulēšana ar pirmo puisi, kas pagadās, palikšana stāvoklī, padzīšana no mājām un apprecināšana piespiedu kārtā – simts reizes lasīts un filmās redzēts sižets.

Tad stāstījumā tiek pārlekts pāri vairākiem gadiem – rit 1934. gads, kad Elsai jau 38. Viņai ir divi bērni – pret māti noskaņota pusaudze Loreda un mīļš dažus gadus vecs puišelis Ants. Elsa visus šos gadus pavadījusi Teksasas fermā pie vīra vecākiem, kas viņu iemīļojuši kā savu meitu. Diemžēl pēdējos dažus gadus šo reģionu pārņēmuši ilgstoši sausumi un putekļu vētras, kas iznīcina ne tikai ražu un zemes virskārtu, pārvēršot apkārtni tuksnesī, bet salauž cilvēku dzīves, liekot tiem pamest savas mājas un ar visu iedzīvi pārcelties uz citiem štatiem. Šo smago dzīvi neizturēja arī Elsas vīrs Reifs, kas kādu nakti uz neatgriešanos aizbēga no vecākiem, bērniem un nemīlētās sievas.

Kad Elsas dēlēns dēļ nemitīgām putekļu un smilšu vētrām saslima ar plaušu kaiti, Elsa pieņēma lēmumu doties uz Kaliforniju. Diemžēl gaidītais nesakrita ar piedzīvoto, jo vietējie pret iebraucējiem izturējās naidīgi, uzskatot tos par salašņām un sliņķiem. Dzīve antisanitāros apstākļos, smagais darbs, kas netika pienācīgi atalgots un meitas pretestība – ar to visu Elsai nācās tikt galā, līdz beidzot, meitas ietekmēta, sieviete pievienojas komunistu kustībai, kas cīnās par iebraucēju tiesībām un atbilstošu darba algu. Komunisti? Nemaz iepriekš nezināju, ka tie bija sasnieguši arī Ameriku.

Lasot romānu, nekādi nevarēju saprast, kāpēc autore Elsu sākumā padarīja par tik slimu un vārgu, ja dzīvojot fermā un Kalifornijā, šī slimība nekur vairs neparādījās, kaut viņa strādāja no rīta līdz vakaram pārgurusi. Tikai pašās grāmatas beigās nepatīkamā situācijā atkal tika pieminēta vārgā sirds.

Kaitināja, ka grāmatā vairākās vietās atkārtojās tās pašas domas un frāzes, atgādinot lasītājam, kas lasa šo 500 lappuses biezo grāmatu ilgāku laiku, iepriekš lasīto, it kā pieļaujot domu, ka viņš laika gaitā kaut ko no lasītā ir piemirsis.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pēc šī paša autora popularitāti guvušā psiholoģiskā trillera “Klušējošā paciente” gaidīju kaut ko tikpat aizraujošu un šokējoši pārsteidzošu, taču vīlos.

Trīsdesmit sešus gadus vecā psihoterapeite Meriana pēc māsasmeitas Zojas satrauktā zvana nolemj doties uz Kembridžas Universitāti, kuras apkaimē notikusi nežēlīga slepkavība. Iespējams, ka noslepkavotā ir Zojas draudzene Tara, tāpēc Zojai nepieciešams emocionāls atbalsts, ko varētu sniegt tieši Meriana.

Jaunā sieviete ierodas studentu pilsētiņā, kur pirms gandrīz 20 gadiem dzīvojusi pati un kur iepazinusies ar savu vīru Sebastjanu. Lai gan vīrs jau gadu kā miris, viņa nekādi to nespēj “palaist vaļā”. Arī šī vieta Merianā uzjundī atmiņas par Sebastjanu.

Kad Meriana uzzina, ka četrdesmitgadīgais profesors Edvards Fosks izveidojis studenšu biedrību “Jaunava”, un nogalinātā Tara ir bijusi šīs biedrības sastāvā, viņai rodas nepārvarama vēlme pierādīt, ka slepkava ir tieši šis harizmātiskais un izskatīgais vīrietis. Meriana atsaka saviem pacientiem vizītes Londonā, lai vairākas dienas paliktu Kembridžas Universitātē un, neskatoties uz to, ka slepkavību izmeklē policija, vēlas pierādīt savu taisnību.

Manuprāt, trillerī ir par daudz nevajadzīgu personāžu, bet saprotu kamdēļ -, lai lasītāju novirzītu no patiesā vaininieka. Arī autora izvēlētā Merianas profesija nepārliecināja, ka viņa ir patiesi laba psihoterapeite, ja nespēja gadu gaitā atklāt pat tuvāko cilvēku slēptās domas.

Un vēl – nesaprotu, kāpēc autors šajā darbā divās pavisam nelielās ainās iekļāva arī trillera “Klusējošā paciente” personāžus.

No 5 zirņiem piešķiru

Ieraugot Rūtas Šepetis grāmatu, biju pagalam priecīga, jo vēl joprojām atmiņā palikušas spēcīgās emocijas pēc romāna “Starp pelēkiem toņiem” izlasīšanas. Kaut gan jāatzīst, ka ar katru nākamo viņas grāmatu (“Jūras sāļums” un “Papīra sapņi”) šīs spēcīgums pamazām noplaka.

Romāns “Klusējošās strūklakas” ir izstiepts, garlaicīgs, paredzams stāstījums bez intrigas un kulminācijas, kaut tēma izvēlēta ārkārtīgi smaga. Priecājos, ka nodaļas izveidotas neierasti īsas – pāris lappuses. Pirms gulētiešanas nevajadzēja ilgi nomocīties ar lasīšanu. Droši vien var noprast, ka grāmatu lasīju ļoti ilgi. Bija dienas, kad apzinājos, ka jāpalasa uz priekšu, taču tai pat laikā meklēju ieganstu, kā lasīšanu varētu atlikt.

Romāns ir par drūmu posmu Spānijas vēsturē no 1939. līdz 1975. gadam, kad 36 gadus pēc kārtas valdīja diktators Franko. Tas bija klusēšanas laiks, kurā daudzi nonāca aiz restēm vai tika nogalināti. Šajā laikā “nepareizajiem” vecākiem ar viltu un varu tika atņemti tūkstošiem mazuļu, lai par lielu samaksu tos varētu adoptēt “pareizie” vecāki.

Romāna galvenie varoņi ir jaunieši – spāņu meitene Ana, kas strādā viesnīcā par istabeni un Daniels, kas kopā ar vecākiem ieradies Spānijā no Amerikas. Abus jauniešus satuvina tas, ka Danielam patīk fotografēt, un viņš iecerējis Spānijā iegūt labus kadrus, lai nosūtītu tos konkursam.

Lai gan no vēsturiskā viedokļa romāna tēma ir gana interesanta, tomēr daiļdarba stāstījums par abu jauniešu mīlestību mani emocionāli neiespaidoja un neaizrāva.

No 5 zirņiem piešķiru

Romānu lasīju ilgi, un tas jau ir rādītājs, ka nav sevišķi aizraujošs. Tikai aiz cieņas pret grāmatā aprakstīto koncentrācijas nometnes tēmu, trīs lieliem zirņiem pieliku klāt mazmazītiņu ceturto zirnīti.

Pērkot grāmatu uzķēros uz teikuma, ka tā “īpaši patiks vēsturisko prozas darbu cienītājiem, kas ar prieku lasījuši tādus romānus kā Kristīnes Hannas “Lakstīgala”…” Diemžēl šīs abas grāmatas nevar salīdzināt. “Lakstīgala” ir krietni augstākā pozīcijā.

Aprakstā teikts, ka romāns stāsta par trim sievietēm, tomēr es saskatu četrus galvenos personāžus. Lai gan sievietes dzīvo dažādās valstīs, tās visas vieno Otrā pasaules kara notikumi. Grāmatas beigās autores piezīmēs rakstīts, ka Karolīna un Herta bija reāli cilvēki, bet Kasjas un viņas māsas Zuzannas tēli apvieno vairākus reālos cilvēkus.

Karolīna ir francūziete, kas ilgus gadus dzīvo Amerikā. Viņa kā brīvprātīgā strādā Francijas konsulātā un nodarbojas ar labdarību, sūtot apģērbu un citas nepieciešamās lietas uz Francijas bērnu namiem. Pēc kara viņa palīdz atgūt veselību arī 35 koncentrācijas nometnē izdzīvojušām poļu sievietēm. Karolīnai šajā romānā, manuprāt, ir piešķirta pārāk liela nozīme. Iespējams, ka autore, stāstot par saviesīgajiem pasākumiem, mēģināja salīdzināt Amerikas grezno dzīvi ar kara šausmām Eiropā, taču stāstījums par Karolīnu mani garlaikoja. Pat tekstā iepītais mīlas stāsts likās samākslots un pavisam lieks.

Herta ir gados jauna vācu ārste, kas labās algas dēļ dodas strādāt uz Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometni. Tur viņai nākas uz ieslodzītajām izmēģināt ne vien nāves injekcijas, bet arī slepenus medicīniskus eksperimentus. Vai tiešām tas tiek darīts tikai naudas dēļ? Īsti nevar saprast, kurā mirklī jaunajā sievietē rodas pārliecība, ka viņa rīkojas pareizi. Vai tiešām medicīniskie eksperimenti ir cilvēku nāves vērti? Vai arī nacistu ideoloģija ir tik iedarbīga?

Poliete Kasja kopā ar māti un māsu Zuzannu tiek nosūtītas uz Rāvensbrikas sieviešu koncentrācijas nometni. Kopā ar citām poļu sievietēm (kopā 74) viņas tiek izmantotas, lai nacisti pētītu zāļu iedarbību uz inficētām brūcēm. Daudzas sievietes tiek sakropļotas, sterilizētas un nošautas. Kasja nolemj atklāt tēvam šausmas, kādas notiek nometnē, tāpēc uz Poliju nosūta slepenā rakstā rakstītu vēstuli. Kad nacistu nežēlīgie eksperimenti tiek atklāti pasaulei, lai slēptu sastrādātās nežēlības, tiek dots rīkojums visus “Rāvensbrikas trusīšus” iznīcināt.

Visinteresantākā un dramatiskākā daļa grāmatā bija stāstījums par Kasju un “Rāvensbrikas trusīšiem”. Šai arī bija jābūt galvenajai romāna tēmai.

Nevaru izdomāt, kāpēc grāmatai dots nosaukums “Ceriņu meitenes”. Saprotu, ka ceriņi simbolizē pavasara vēstnešus pēc aukstās ziemas, bet kaut kā īsti nesasaucas ar lasāmo. Vai arī Herta (koncentrācijas nometnes ārste) iederas kā ceriņu meitene?