No 5 zirņiem piešķiru

Karā piedzīvotais Tomu atsvešina no sabiedrības. Viņš izvēlas būt saskaņā ar sevi un dabu, tāpēc piesakās par bākas uzraugu Jānusa bākā, kas atrodas uz nelielas salas 3 stundu laivas braucienā no Austrālijas krastiem. Ik pēc trim mēnešiem pārtiku un nepieciešamās lietas līdz salai nogādā laiva, bet ik pēc trim gadiem bākas uzraugam pienākas neliels atvaļinājums, lai paciemotos kontinentā.

Mīlestības vadīta, līdz ar Tomu uz vientuļās salas piekrīt doties arī Izabella. Tomam un Izabellai ar visu jātiek galā pašiem - gan ar dabas stihijām, gan ar veselības problēmām un pat dzemdībām. Izabellai nekādi neizdodas tikt pie bērniņa, līdz kādā vētras naktī krastā tiek izskalota laiva ar zīdainīti. Toms un Izabella ir smagas izvēles priekšā. Vai ziņot vai arī noklusēt un mazo meitenīti izaudzināt kā savu. Izabellas lūguma vadīts, Toms, kaut arī iekšēji apzinās šī soļa sekas, piekrīt bērnu paturēt kā savējo.

Liktenīgais lēmums turpmāk ietekmēs vairāku cilvēku dzīves, jo izrādīsies, ka tas, kas vienam šķitīs patiesība, - otram skaitīsies nodevība, jo ne vienmēr patiesība sevi attaisno. Mēdz būt situācijas, kad tā rada vilšanos, sagrauj attiecības un liek izdarīt smagu izvēli, kur izmisums un bailes mijas ar niknumu un atriebību.

P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma “The light between oceans”.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pirmajā reizē grāmatu pašķirstīju un noliku malā, jo anotācija neuzrunāja un nosaukums nepiesaistīja. “Vakariņas. Droši vien būs garlaicīgs apraksts ar sarunām pie vakariņu galda” – nodomāju. Otrajā reizē, pateicoties atlaidei, tomēr nopirku.

Grāmata sadalīta nodaļās, kuru nosaukumi ievēro ēšanas secību: Aperatīvs, Uzkodas, Pamatēdiens, Deserts, Digestīvs, Dzeramnauda. Taču lielākā stāstījuma daļa ir nevis par ēšanu, bet galvenā personāža Paula pārdomas gan par šo vakaru, gan par situāciju, kā dēļ šīs vakariņas tika sarīkotas.

Restorānā satiekas divi brāļi ar savām sievām – Pauls ar Klēru un Seržs ar Babeti. Visiem četriem jāizlemj, kā rīkoties, jo abu brāļu sešpadsmitgadīgie dēli – Mišels un Ričs – pastrādājuši noziegumu, ko piefiksējušas video novērošanas kameras. Pagaidām policija nezina, kas vainīgs, taču to ātri vien iespējams atklāt, jo Serža un Babetes adoptētais āfrikānis Bo internetā ievietojis arī ar telefonu nofilmētu materiālu (protams, Bo audžuvecāki par to nezina).

Neteikšu, ka piekrītu aprakstītās situācijas atrisinājumam, taču tas katrā ziņā parāda, ka tuvie cilvēki mums ir visdārgākie. Tikai jāatceras, ka katrai ģimenei, pasargājot vienam otru, morāles robežas atšķiras. Vai tiešām visu iespējams atrisināt, pielietojot vardarbību? Un cik tālu var aiziet vecāki, glābjot vai piesedzot savu bērnu, kas paveicis krimināli sodāmas darbības?

Pusaudžu gados izdarīta muļķība vai joks var rūgti atmaksāties nākotnē. Pieaugušajiem jācenšas savus bērnus no neapdomīgas rīcības pasargāt jau laicīgi, lai nesanāktu tā, ka turpmāko dzīvi tiem sevī nākas nēsāt bailes par to, ka kādu reizi tiks atmaskoti.

Citāti

“Ja man būtu jādefinē laime, es teiktu tā: laimei pietiek ar sevi pašu, tā nevienam nav jāpierāda.”

No 5 zirņiem piešķiru

Romāns iesākās cerīgi. Sapriecājos, ka beidzot būšu tikusi pie grāmatas, kuru droši vien nāksies novērtēt ar pieciem zirņiem, taču, jo tālāk lasīju, jo zirņu skaits saruka. Tas tāpēc, ka neizjutu pietiekami interesantu notikumu virzību. Stāstījums mīcījās uz vietas, un tas mani garlaikoja.

Galvenā sižeta līnija aprakstīta anotācijā uz grāmatas aizmugurējā vāka. Šajos pāris teikumos pateikts viss, kas izlasāms romānā. Ja potenciālais lasītājs iedomājas, ka būtisks uzsvars tiks likts uz pazudušo bērnu (tā vismaz pērkot grāmatu iedomājos es), tad varu pateikt priekšā, ka romānā galvenais uzsvars likts uz mīlestības trīsstūri. Tik pat labi galvenajai varonei varēja vispār nebūt bērns.

Piedzīvojusi tuva drauga Kristija nodevību, Lara, tā arī nepabeigusi vidusskolu, 1989. gadā dodas plašajā pasaulē. Pēc piecpadsmit gadiem, kad Larai jau 34, viņa, skumju un vainas apziņas mākta, atgriežas dzimtajās mājās Īrijā. Pirms diviem gadiem Brazīlijas tirgus laukumā pazudis viņas četrus gadus vecais dēlēns Ignasio, bet pavisam nesen viņu pametis mīļotais vīrietis un bērna tēvs Aleho. Līdz ar Laras atbraukšanu sašķobās Sorčas (Laras māsīca) un Kristija laulība, jo Kristijs ieņēmis galvā, ka visu dzīvi mīlējis vienīgi Laru. Uzsākas mīlas intriga, taču Lara saprot, ka viņas patiesā mīlestība tomēr ir Aleho.

Brīnos, kā autore spējusi šo nedaudzo notikumu virkni iepīt daiļrunīgos vārdos 300 lappušu biezā grāmatā.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatas moto - “Manu dzīvi par dzīvošanas vērtu padara tikai rakstīšana.”

Somu rakstniece Rīta Jalonena sarakstījusi biogrāfisku daiļdarbu par Jaunzēlandes rakstnieci Dženetu Freimu (1924-2004). Grāmatas izskaņā autore atzīstas – “Bieži jutu pārsteigumu, cik daudz saskares punktu var būt divās tik atšķirīgās dzīvēs.” Un vēl – “Savās grāmatās es meklēju savu atspulgu…” Šie divi teikumi mudina domāt, ka autore pati gājusi cauri līdzīgiem izmisuma, zaudējuma un atklāsmes periodiem kā Dženeta Freima. Var jau būt, ka grāmata ir psihoterapeitiska attīrīšanās, ļaujot dzīves laikā sanestajām duļķēm nosēsties, lai redzamais kļūtu skaidrāks. Kaut kāds jau iemesls ir bijis, kāpēc izvēlēts nosaukums “Skaidrums”.

Dženetas dzīves gājums, kuru caurstrāvoja bērnībā un jaunībā gūtās traumas, mani emocionāli nespēja sakāpināt līdz asarām. Uzmanību drīzāk piesaistīja un noturēja mākslinieciski skaisti veidotā vārdu saspēle. Tieši pateicoties šai ar roku uzrakstītajai gleznai, grāmatu nenometu malā, bet izlasīju līdz galam.

Dženeta Freima kopš bērnības bijusi izstumtā. Kaut vai izskata dēļ, jo sarkanais sprogu apjoms virs galvas līdzinājās putna ligzdai, bet izpuvušos zobus nācās izmanīgi slēpt. Un utis… Visstiprāk no viņas starojās kauna smaka, kas apņēma viņu kā apmetnis.

Nav jau brīnums, ka piedzīvojot divu māsu traģisku nāvi un brāļa krītamās kaites lēkmes, Dženeta izjūt neciešamas dvēseles sāpes, kas atstāj paliekošas pēdas viņas personībā. Tas arī ir iemesls, kāpēc jaunā sieviete astoņus gadus pavada psihiatriskajā slimnīcā, piedzīvojot 217 elektrošokus. Tikai sasniedzot 43 gadu vecumu, Dženeta uzzina, ka diagnoze bijusi kļūdaina, un viņai nemaz nav šizofrēnija.

Jebkura grāmatā aprakstītā darbība tagadnē Dženetas prātā atsauc kādu sakarību, kas saistīta ar pagātni. Tagadnes domu mijiedarbība ar pagātnes domām rada haotisku domu jucekli.

Citāti

“(..) visvairāk vietas cilvēka domām atņem vainas apziņa.”

“Kad cilvēki ir miruši, viņu mūsos ir vēl daudz vairāk nekā dzīves laikā.”