No 5 zirņiem piešķiru

   

Romānā aprakstītie notikumi norisinās Aļaskā. Kur vēl citur vienkopus varētu satikt vientuļniekus ar ne tik labu pagātni, ja ne te – pasaules nostūrī, kur šaujamieroči un medības ir ikdienišķa padarīšana.

Pēc aprakstītā jāsecina, ka ciematā dzīvo vien pāris cilvēki. Nerunīgais Benedikts, kas skumst pēc projām aizbraukušā brāļa. Besa (Elizabete), kas šurp atbraukusi pieskatīt desmit gadus vecu puisēnu cerībā, ka šādā veidā spēs aizbēgt no vainas apziņas. Vjetnamas kara veterāns Frīmans, kas te ieradies pirms diviem gadiem kāda traģiska notikuma rezultātā. Vēl te mitinās Kols - Benedikta ģimenes draugs, kas gadiem ilgi spējis noslēpt pastrādātās neģēlības, kā arī Kola pudeles brālis – brutālais Klifords.

Sniega vētras laikā pazūd puisēns. Meklējot viņu, atklājas katra personāža domas un pagātnes grēki.

Kaut gan romāns ieguvis vairāk kā desmit godalgas, manuprāt, tas neattaisno cerības. Lasās gan ātri, jo grāmatai 175 lappuses un īsas nodaļas.

 

Citāti


No 5 zirņiem piešķiru

     

Ziemassvētkos saņēmu dāvanā nelielu grāmatu, ko tajā pat vakarā arī izlasīju. Manuprāt, daudz liekvārdības, kas ietver vairākkārtēju atkārtošanos par vienu un to pašu. Arī no maketēšanas viedokļa neekonomiski aizpildīti lapu atvērumi, uz kā rēķina varēja samazināt kopējo grāmatas lappušu skaitu, tādā veidā saudzējot dabu.

Sižeta līnija tādā bišķi vecmodīgā stilā, īpaši par to, ka skolas salidojumā viens izstāstījis dzīves pamācošu pasaku “Kurš pievācis manu Sieru?”, bet pēc pasakas noklausīšanās bijušie klases biedri pārrunājuši, kā viņiem dzīvē gājis ar to Siera pazaudēšanu un jaunā Siera iegūšanu. Papētīju, kurā gadā grāmata tapusi. Izrādās -  tālajā 1999. gadā. “Zvaigzne ABC” to izdevusi 2000. gadā un tagad – 2023. gadā – pārpublicējusi vēlreiz. Vairāk kā 20 gadi ir pietiekami ilgs laika periods dzīves gudrību pasniegšanas stila mainībai.

Novērtēju tikai ar diviem zirņiem, jo izklāstīta priekš manis sen zināma atziņa, ka vienmēr jābūt ne tikai gataviem pārmaiņām, bet jārod sevī arī iekšējs gribaspēks mainīties.

 

Citāti, kas secīgi atklāj grāmatas galveno domu


No 5 zirņiem piešķiru

 

Karā piedzīvotais Tomu atsvešina no sabiedrības. Viņš izvēlas būt saskaņā ar sevi un dabu, tāpēc piesakās par bākas uzraugu Jānusa bākā, kas atrodas uz nelielas salas 3 stundu laivas braucienā no Austrālijas krastiem. Ik pēc trim mēnešiem pārtiku un nepieciešamās lietas līdz salai nogādā laiva, bet ik pēc trim gadiem bākas uzraugam pienākas neliels atvaļinājums, lai paciemotos kontinentā.

Mīlestības vadīta, līdz ar Tomu uz vientuļās salas piekrīt doties arī Izabella. Tomam un Izabellai ar visu jātiek galā pašiem - gan ar dabas stihijām, gan ar veselības problēmām un pat dzemdībām. Izabellai nekādi neizdodas tikt pie bērniņa, līdz kādā vētras naktī krastā tiek izskalota laiva ar zīdainīti. Toms un Izabella ir smagas izvēles priekšā. Vai ziņot vai arī noklusēt un mazo meitenīti izaudzināt kā savu. Izabellas lūguma vadīts, Toms, kaut arī iekšēji apzinās šī soļa sekas, piekrīt bērnu paturēt kā savējo.

Liktenīgais lēmums turpmāk ietekmēs vairāku cilvēku dzīves, jo izrādīsies, ka tas, kas vienam šķitīs patiesība, - otram skaitīsies nodevība, jo ne vienmēr patiesība sevi attaisno. Mēdz būt situācijas, kad tā rada vilšanos, sagrauj attiecības un liek izdarīt smagu izvēli, kur izmisums un bailes mijas ar niknumu un atriebību.

P.S. Pēc romāna motīviem uzņemta filma “The light between oceans”.

 

Citāti


Hermans Kohs “Vakariņas”

30.10.2023.

No 5 zirņiem piešķiru

 

Pirmajā reizē grāmatu pašķirstīju un noliku malā, jo anotācija neuzrunāja un nosaukums nepiesaistīja. “Vakariņas. Droši vien būs garlaicīgs apraksts ar sarunām pie vakariņu galda” – nodomāju. Otrajā reizē, pateicoties atlaidei, tomēr nopirku.

Grāmata sadalīta nodaļās, kuru nosaukumi ievēro ēšanas secību: Aperatīvs, Uzkodas, Pamatēdiens, Deserts, Digestīvs, Dzeramnauda. Taču lielākā stāstījuma daļa ir nevis par ēšanu, bet galvenā personāža Paula pārdomas gan par šo vakaru, gan par situāciju, kā dēļ šīs vakariņas tika sarīkotas.

Restorānā satiekas divi brāļi ar savām sievām – Pauls ar Klēru un Seržs ar Babeti. Visiem četriem jāizlemj, kā rīkoties, jo abu brāļu sešpadsmitgadīgie dēli – Mišels un Ričs – pastrādājuši noziegumu, ko piefiksējušas video novērošanas kameras. Pagaidām policija nezina, kas vainīgs, taču to ātri vien iespējams atklāt, jo Serža un Babetes adoptētais āfrikānis Bo internetā ievietojis arī ar telefonu nofilmētu materiālu (protams, Bo audžuvecāki par to nezina).

Neteikšu, ka piekrītu aprakstītās situācijas atrisinājumam, taču tas katrā ziņā parāda, ka tuvie cilvēki mums ir visdārgākie. Tikai jāatceras, ka katrai ģimenei, pasargājot vienam otru, morāles robežas atšķiras. Vai tiešām visu iespējams atrisināt, pielietojot vardarbību? Un cik tālu var aiziet vecāki, glābjot vai piesedzot savu bērnu, kas paveicis krimināli sodāmas darbības?

Pusaudžu gados izdarīta muļķība vai joks var rūgti atmaksāties nākotnē. Pieaugušajiem jācenšas savus bērnus no neapdomīgas rīcības pasargāt jau laicīgi, lai nesanāktu tā, ka turpmāko dzīvi tiem sevī nākas nēsāt bailes par to, ka kādu reizi tiks atmaskoti.

 

Citāti

“Ja man būtu jādefinē laime, es teiktu tā: laimei pietiek ar sevi pašu, tā nevienam nav jāpierāda.”


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Cik daudz sava laika nākas iztērēt, darot to, ko vajag, nevis to, ko gribas?


lasītākie raksti tēmā

pēdējā mēneša laikā