No 5 zirņiem piešķiru

Nav vērts ticēt atsaucēm uz 2. vāka - “Izlasīju ar aizturētu elpu vienā piegājienā (..) Nav iespējams pārtraukt lasīt.” Ir iespējams. Uz grāmatas beigām biju gatava mest mieru, nemaz neuzzinot, kā viss atrisināsies. Atturēja vien tas, ka nācās pavadīt garlaicīgas stundas vilcienā, tāpēc turpināju.

Iesākās intriģējoši. Kādai sievietei (Lēnai, kas tomēr nav Lēna) izdodas izbēgt no gūsta. Viņa vardarbīgi tika turēta būdā bez logiem dziļi mežā. Kopā ar viņu brīvībā izkļūst arī meitene Hanna, kas sirgst ar autiskā spektra traucējumiem. Tieši šīs meitenes saruna ar psiholoģi grāmatas sākumā mani “paņēma”, taču, jo tālāk lasīju, jo sižets kļuva arvien izstieptāks, neinteresantāks un brīžiem arī murgains. Pretīgi likās, ka autore sižetā iepinusi psihiski traumētus bērnus, kas visu savu dzīvi pavadījuši ieslēgti būdā.

Citāts, kas raksturo romāna galveno domu - “Tā ir mīlestība. Vienalga, lai arī tā būtu cik slimīga būdama, sarežģīta un grūti saprotama, tā nepārprotami ir mīlestība. Mīlestība, kas mūs virza. Kas mūs padara par monstriem, katru savā veidā.”

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu nopirku pa ceļam uz laukiem kā brīvdienu lasāmvielu. Kamēr lasīju, šķita interesanta, saistoša, taču pēc dažām dienām, kad nolēmu uzrakstīt atsauksmi, bija jāpiedomā, lai atcerētos notikumu gaitu.

Pēc 20 gadu prombūtnes Ūlofs atgriežas dzimtajā pilsētā. Te viņš nav gaidīts, jo Ūlofa vārds saistās ar kādu nepatīkamu atgadījumu. Kad puisim bija 14 gadi, viņš atzinās, ka izvarojis un noslepkavojis 16-gadīgo skaistuli Līnu. Meitene pazuda, bet līķis tā arī netika atrasts. Toreiz no puiša novērsās visi - arī ģimene. Ja nemaldos, tad viņš tika nosūtīts uz internātu.

Tā nu sagadījās, ka Ūlofs savu dzimto māju apciemo tieši tajā laikā, kad notikusi tēva slepkavība. Pagātnes noziegums vīrietim uzlicis slepkavas zīmogu, padarot viņu par galveno aizdomās turamo. Izmeklēšanu veic vietēja policiste Eira, kas, izmeklējot tagadnes notikumus, pamazām gaismā sāk izcelt senākas lietas. Viņa gatava uzzināt patiesību, pat, ja tā skar tuvus cilvēkus.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Pirms grāmatas lasīšanas vispirms vēlams noskaidrot, kas ir Aspergera sindroms. Tā ir viegla autisma forma. Šiem cilvēkiem raksturīgs šaurs interešu loks (grāmatā aprakstītajam puikam patīk viss, kas saistīts ar skaitļiem un matemātiku), garastāvokļa traucējumi un trauksme, kā arī grūtības sazināties un mijiedarboties ar citiem.

Grāmatas autore ir Latvijā dzīvojoša divu dēlu mamma Jekaterina, kas atklāti pastāsta par sava vecākā dēla Maksima ikdienu.

Apbrīnoju, ar kādu apņēmību un neatlaidību māte gatavoja neskaitāmus metodiskos materiālus ar matemātiskiem elementiem. Lai dēlam nekļūtu garlaicīgi, viņa pat visparastāko pastaigu pa pilsētu spēja radoši pārvērst matemātiskos skaitļos un aprēķinos. Caurcaurēm strāvo pašaizliedzīga ziedošanās par labu bērna labsajūtai un izaugsmei. Tā arī palika neatbildēts jautājums – pa kuru laiku Jekaterina strādā (viņa ir programmētāja)?

No 5 zirņiem piešķiru

“Sarežģīta bērnība ir kā neredzams ienaidnieks (..). Nekad nevar zināt, kad tā tevi sitīs.” Citāts, kas trāpīgi raksturo romānā aplūkoto tēmu.

Žila (10), Mārtija (13) un Lizas (14) vecāki iet bojā autoavārijā. Bērni, lai gan viņiem ir vecmāmiņa (dzīvo citā valstī) un tante, tomēr nonāk internātā, kur tiek šķirti. Šo māsas un brāļa atsvešināšanos vissmagāk pārdzīvo Žils. Kā par laimi viņa vientulību kliedē meitene Alva, kas nedzīvo internātā, bet mācās ar Žilu vienā klasē.

Žils patur prātā tēva teikto - “Vissvarīgākais ir, lai tu atrastu sev īstu draugu (..). Īsts draugs ir tas, kurš vienmēr ir klāt, kurš visu dzīvi iet tev līdzās. Tev viņš jāatrod, tas ir svarīgāk par visu, arī par mīlestību. Jo mīlestība mēdz pāriet.” Alva kļūst par Žila labāko draugu uz mūžu.

Māsai un abiem brāļiem pieaugot, tie tomēr atrod atpakaļceļu viens pie otra.

Romānu caurstrāvo skumjas un realitātes klātbūtne, tāpēc vēlējos uzzināt, vai gadījumā autors neatklāj savus personīgos pārdzīvojumus. Vikipēdijā izlasīju, ka sešu gadu vecumā pēc vecāku šķiršanās viņš tika nosūtīts uz internātskolu, kur pavadīja visus skolas gadus. Apskatījos arī autora fotogrāfijas – jauns vīrietis ar skumīgām acīm. Starpcitu grāmata tiek veltīta māsai. Diez vai arī viņa bija internātā?