|
Aizraujoša lasāmviela, ko nevēlējos nolikt malā, kamēr neizlasīšu līdz galam. Pirms 20 gadiem ģimenē, kurā auga trīs bērni – Matiass (16 gadi), Vera (14 gadi) un Billijs (5 gadi) – pazuda mazais brālītis. Lai gan meklēšanā iesaistījās ne tikai policija, bet arī ciema iedzīvotāji, bērnu neizdevās atrast. Nu jau Verai 34 gadi. Viņa ir sarunu terapeite, kas specializējusies grupu darbā ar sēru māktiem cilvēkiem. Kādu dienu viņas grupai pievienojas 25-us gadus jauns vīrietis, kas dalās atmiņās par 20 gadus atpakaļ notikušu kāda maza puisēna – viņa drauga – pazušanu. Verai rodas aizdomas, ka šim vīrietim ir kāda saistība ar viņas pazudušo brālīti Billiju, tāpēc viņa vēlas noskaidrot kaut ko vairāk. Kaut gan lasāmviela interesanta, tomēr neieliku piecus zirņus, jo grāmata pēc izlasīšanas neizraisīja nekādas pārdomas. Kā teikt – izlasīju un aizmirsu.
Citāti |
||||||
|
Cibi, Magda un Livi - ebreju ģimenes trīs māsas bērnībā tēvam apsolīja, ka vienmēr, lai notiktu, kas notikdams, stāvēs cita citai blakus. “Visas trīs kopā jūs esat stiprākas, nekad to neaizmirstiet,” pamācīja tēvs savas 7-us, 5-us un 3 gadus vecās meitenes. Šī kopā turēšanās un tēva vārdu pieminēšana caurstrāvo romānu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Mīlestība, ģimeniskās vērtības un savstarpējais atbalsts ļauj māsām izdzīvot ebreju pazemošanas laiku, Aušvicas - Birkenavas koncentrācijas nometni un grūto ceļu pēc kara, kad nākas emigrēt uz Izraēlu, lai dzīvi sāktu no jauna. “Bet kā traukties pretī nākotnei ar atvērtu sirdi, ja šī pati sirds tikusi neskaitāmas reizes salauzta un lauskas iemītas putekļos?” Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem. Ļoti patika, ka grāmatas beigās ievietotas ģimenes fotogrāfijas.
Citāts “Spēks un cerība – mūsu īpašie, slepenie vārdi. Tās ir labākās īpašības, kādas cilvēkam var piemist.” |
||||||
|
“Meitiņa” man atgādina Māra Bērziņa grāmatu “Svina garša”, kur galvenā varoņa dzīvē norisinās pārāk daudz sakritību un notikumu, piešķirot tam supervaroņa titulu. Autore ievadā raksta, ka šī ir dokumentāla grāmata par 2014. gada karu Doņeckā, un aprakstītās epizodes norisinājušās reālajā dzīvē, tikai stāstījums apvieno vienā veselumā gan autores personīgos, gan līdzcilvēku izdzīvotos notikumus. Grāmatas galvenā varone ir jauna, pēc izskata smalka sieviete, bet šajā smalkajā sievietē mājo pamatīgs spēks. Viņa ne tikai nēsā granātu kabatā, bet pati ir kā granāta. Jau pirms kara sākšanās izveido stikla apstrādes uzņēmumu, sapulcinot ap sevi vīriešu kārtas pārstāvjus, bet sākoties karam, visa šī komanda piedalās ukraiņu karavīru atbalsta pasākumos. Stāstījuma teksts brīžiem bija par sarežģītu. Kaut ko nācās pārlasīt vairākkārt, ja īsti nesapratu. Nezinu, vai tas bija tāds rakstnieces stils vai arī tulkotājas vaina. Visu laiku bija sajūta, ka teksta autors ir vīrietis nevis sieviete, jo, manuprāt, tāds valodas smagums un humoriņš vairāk raksturīgs vīriešu rakstīšanas stilam.
Citāti |
||||||
|
Ja ir izvēle, ar kuru no trijām latviešu valodā izdotajām Tommi Kinnunena grāmatām sākt (“Nožēlu neizteica”; “Četru ceļu krustojums”), šo romānu ieteiktu atstāt kā trešo. Zinādama, uz ko rakstnieks spējīgs, nepadevos, kaut 1. nodaļa (pirmās 96 lappuses) garlaikoja. Taču turpinājums mani “paņēma”, vērtējumu no 2,5 zirņiem paaugstinot līdz 4 zirņiem. Romāns sadalīts trīs nodaļās, katrā aprakstot vienu dienu 1949., 1950. un 1951. gadā. Katra no šīm nodaļām veltīta vienam ģimenes loceklim, lasītājam ļaujot tuvāk ielūkoties ne tikai stikla fabrikas atmosfērā un konkrētās dienas notikumos, bet arī galvenā personāža atmiņās, pārdomās un pārdzīvojumos. Nozīmīgi, ka katra no šīm trīs dienām līdzi nes būtiskas pārmaiņas. Uz grāmatas vāka attēlota spāre, kuras spārni saplaisājuši kā trausls stikls, un pie tam viens spārns notrūcis. Tieši tāpat jūtas visi trīs romāna galvenie varoņi – kā ieplīsuši stikla trauki ar nolauztiem “spārniem”. It kā vienas ģimenes bērni, kas auguši un kopīgi visu dzīvi nodzīvojuši vienā mājā, taču katram izveidojies pavisam savādāks raksturs un dzīves skatījums. Jusi redz vairāk nekā citi, taču viņam ir ārsta atzīta plānprātība un biežas krītamās kaites lēkmes. Helmiju pārņēmušas nepārvaramas skumjas, jo viņa nespēj un varbūt pat nevēlas aizmirst pagātni. Helmija uzskata, ka “nekas neatrisināsies, dzīve nesalāpīsies.” Savukārt Railija ārēji šķiet vieglprātīga, taču aiz šīs ārējās maskas sevī iekšā nes noslēpumu, ko, iespējams, neviens no tuviniekiem nemaz nezin. Viņa uzskata, ka labāk ir būt īpatnei starp pazīstamiem nekā svešiniecei starp svešiniekiem. “Kamēr vien viņi trīs turas kopā, nekas nevar notikt – nevienam no viņiem” (citāts no romāna 1. lapas).
Citāti |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni. |
||
|
||
|