|
Darbība norit 1928. gadā kādā Vācijas pilsētā. Trīs jauni vīrieši – Oto Kesters, Gotfrīds Lencs un Roberts Lokamps – strādā autodarbnīcā “Kesters un Ko”. Pēckara ekonomiskā krīze, apkārt valdošais bezdarbs un naudas trūkums skar arī viņu biznesu. Izmisums, frontē piedzīvotās šausmas un vientulība tiek “noskaloti”, ik vakaru apmeklējot neskaitāmus krogus un lietojot alkoholu. Negaidīti galvenais romāna varonis Roberts satiek Patrīciju (Patu), kurā iemīlas. Abi bauda iespēju būt kopā par spīti visām grūtībām, ko nākas pārvarēt, jo Roberts droši var paļauties uz savu draugu palīdzību. Izlasot apmēram divas trešdaļas romāna, nevarēju saprast, kāpēc autors grāmatai devis nosaukumu “Trīs draugi”. Stāstīts galvenokārt tiek par Roberta jūtām pret Patu – kā pamazām no patikšanas viņš nonāk līdz mīlestības apziņai. Savukārt draudzības apraksti, kā liktu domāt grāmatas virsraksts, ir virspusēji. Lasītājs gandrīz neko neuzzina ne par Oto, ne Gotfrīda dzīvi. Robertam jau 30, bet pēc aprakstītajām sajūtām šķiet, ka viņš uzvedas tieši tāpat kā 18-20 gadus vecs jauneklis, kas pirmo reizi iemīlējies. Karš un pavadītais laiks frontē, kur Roberts tika iesaukts savos astoņpadsmit, viņam atņēma neizdzīvoto jaunības laiku, kas pie Roberta atgriezās ar novēlošanos. Puišu draudzību sajutu grāmatas pēdējā trešdaļā, kad gluži kā trīs musketieros nostrādāja sauklis “Viens par visiem un visi par vienu!”, jo patiesus draugus iepazīst tikai nelaimē. Grāmata uzrakstīta 1937. gadā. Raugoties no mūsdienu skatupunkta, sižets viduvējs, taču stāstījums bagāts ar filozofiskiem aforismiem. Jāatzīst, ka romānā tiek lietots pārāk daudz alkohola.
Citāti par mīlestību |
||||||
|
Tāpat kā Heteres Morisas romānā “Trīs māsas”, arī šajā grāmatā stāstīts par trim māsām – ebrejietēm. Tikai šoreiz Aušvicas koncentrācijas nometnē nokļuva divas no viņām – izskatīgā jokdare Magda un balerīna Edīte (grāmatas autore, kurai tolaik bija tikai 16 gadi). Klārai - vijoļspēles brīnumbērnam, kas tajā laikā atradās citā pilsētā, palaimējās. Aizkustinošs biogrāfisks stāstījums, kas atklāj Edītes ciešanas un izvēles. Autore atzīst, ka koncentrācijas nometnē spējusi izdzīvot, pateicoties līdzās esošajai māsai, kā arī domām par mīļoto puisi un savu ģimeni. Gluži kā mantru (spēka vārdus) Edīte paturējusi prātā mātes teikto, ka jebko var atņemt, taču “neviens tev nevar atņemt savas domas.” Tieši fantāzijas ieslodzījuma laikā bija kļuvušas par savdabīgu iztikas avotu. Apmēram 50 gadu vecumā Edīte uzsāka studēt psiholoģiju, iegūstot doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Iespējams, ka šo zinātnes nozari viņa izvēlējās ar nolūku, lai izprastu sevi un spētu atbrīvoties no “pagātnes rēgiem”, kas sekoja līdzi vairākus gadu desmitus. Lai gan vieglāk sevī bija paturēt aizvainojumu un vēlmi atriebties, Edītei pietika spēka piedot saviem pāridarītājiem un kā izrādās – piedot arī sev. Viņa uzskata, ka jebkurš no mums atrodas garīgā sprostā, tikai mūsu uzdevums saprast, vai vēlamies sevi atbrīvot. Autore apraksta vairākas metodes darbā ar saviem pacientiem, tāpēc grāmatu ieteicu izlasīt meitai, kas šobrīd studē medicīnu. Manuprāt, tas varētu būt noderīgs izziņas materiāls psihoterapiju praktizējošiem speciālistiem.
Citāti par ciešanām |
||||||
|
Aizraujoša lasāmviela, ko nevēlējos nolikt malā, kamēr neizlasīšu līdz galam. Pirms 20 gadiem ģimenē, kurā auga trīs bērni – Matiass (16 gadi), Vera (14 gadi) un Billijs (5 gadi) – pazuda mazais brālītis. Lai gan meklēšanā iesaistījās ne tikai policija, bet arī ciema iedzīvotāji, bērnu neizdevās atrast. Nu jau Verai 34 gadi. Viņa ir sarunu terapeite, kas specializējusies grupu darbā ar sēru māktiem cilvēkiem. Kādu dienu viņas grupai pievienojas 25-us gadus jauns vīrietis, kas dalās atmiņās par 20 gadus atpakaļ notikušu kāda maza puisēna – viņa drauga – pazušanu. Verai rodas aizdomas, ka šim vīrietim ir kāda saistība ar viņas pazudušo brālīti Billiju, tāpēc viņa vēlas noskaidrot kaut ko vairāk. Kaut gan lasāmviela interesanta, tomēr neieliku piecus zirņus, jo grāmata pēc izlasīšanas neizraisīja nekādas pārdomas. Kā teikt – izlasīju un aizmirsu.
Citāti |
||||||
|
Cibi, Magda un Livi - ebreju ģimenes trīs māsas bērnībā tēvam apsolīja, ka vienmēr, lai notiktu, kas notikdams, stāvēs cita citai blakus. “Visas trīs kopā jūs esat stiprākas, nekad to neaizmirstiet,” pamācīja tēvs savas 7-us, 5-us un 3 gadus vecās meitenes. Šī kopā turēšanās un tēva vārdu pieminēšana caurstrāvo romānu no pirmās līdz pēdējai lappusei. Mīlestība, ģimeniskās vērtības un savstarpējais atbalsts ļauj māsām izdzīvot ebreju pazemošanas laiku, Aušvicas - Birkenavas koncentrācijas nometni un grūto ceļu pēc kara, kad nākas emigrēt uz Izraēlu, lai dzīvi sāktu no jauna. “Bet kā traukties pretī nākotnei ar atvērtu sirdi, ja šī pati sirds tikusi neskaitāmas reizes salauzta un lauskas iemītas putekļos?” Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem. Ļoti patika, ka grāmatas beigās ievietotas ģimenes fotogrāfijas.
Citāts “Spēks un cerība – mūsu īpašie, slepenie vārdi. Tās ir labākās īpašības, kādas cilvēkam var piemist.” |
||||||
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||
Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti. |
||
aksesuāri apģērbi atstarotāji audiopasakas ceļojumi dārzam DATOREKRĀNAM datorgrafika dizains un tehnoloģijas filcēšana filmas FOTOGRĀFIJAS GRĀMATAS IZLAIDUMAM izrādes un koncerti JĀŅIEM joki jubilejai koka lietas Lieldienām ludziņas MĀJOKLIM papīrdarbi pīšana un siešana ROTAĻAS un PARADUMI rotaļlietas sacensības skolai SPĒLES stāstiņi ŠŪŠANA AR ROKĀM šūšana ar šujmašīnu tamborēšana TEHNISKĀ GRAFIKA tekstilkrāsas VIZUĀLĀ MĀKSLA Ziemassvētkiem |
||
Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni. |
||
|
||
|