Grāmatas “Pirms atkal tiksimies”  turpinājums.

Grāmatu nopirku gandrīz pirms gada. Jāatzīstas, ka īsti nevēlējos pirkt, jo baidījos sabojāt pārāk labo iespaidu par pirmo daļu. Un man pavisam neprasījās turpinājums. Taču dāvanu kartei termiņš ritēja uz galu, un citu piemērotu lasāmvielu tajā mirklī neatradu. Ilgi nevarēju pieķerties. Kad meita to izlasīja, ieliku plauktā un par tās eksistenci aizmirsu. Nejauši grāmatu uzgāju rītā, kad steigšus vācu mantas braucienam uz slimnīcu. Kā vēlāk izrādījās, ļoti laba lasāmviela, lai atslēgtos un aizmirstos par savām veselības nedienām. Lasīju gan ar smaidu uz lūpām, gan asarām birstot.

Pagājuši divi gadi, bet Lūisa vēl joprojām nav tikusi pāri zaudējumam. Pa Vila atstāto naudu viņa padzīvojusi Parīzē un apceļojusi Eiropu, bet tagad mitinās Londonas nemājīgajā dzīvoklītī un strādā lidostas pabā. Lūisai tuvu trīsdesmit, viņa ir vientuļa, jau vairākus mēnešus sastrīdējusies ar ģimeni un vēl joprojām nezina, ko no dzīves vēlas. Skumju mākta, kādu vakaru viņa piedzeras un uzkāpj uz mājas jumta. Kritiens izmaina visu viņa turpmāko dzīvi, jo kā teica paramediķis Sems: “Nekad nevar zināt, kas būs, ja cilvēks nokrīt no liela augstuma.”

Citāti

Turpinājums ...