1. uzdevums: Izvēlēties nepieciešamos priekšmetus un attēlot kluso dabu sirreāli. Sīkāku uzdevuma aprakstu skatīt šeit.

 Klusās dabas kompozīcija un skolēna darbs:

 

 2. uzdevums: Iespaidojoties no Huana Miro darbiem, uzzīmēt savu kompozīciju abstraktajā sirreālismā. Huana Miro darbu paraugi izdrukāšanai atrodami šeit.

 Skolēnu darbi:

 

 3. uzdevums: Uzzīmēt kompozīciju sirreālismā.

 Skolēnu darbi:

 

 4. uzdevums: No piedāvātajiem 15-20 priekšmetiem izvēlēties vismaz piecus priekšmetus un attēlot tos sirreālā kompozīcijā. Piedāvātos priekšmetus skatīt šeit.

 Skolēnu darbi:

 

 Vecums: 9.-12. klase (1. uzdevums); 4.-7. klase (2. uzdevums); 7.-12. klase (3. un 4. uzdevums)

 Darba ilgums: 3-4 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli 1. uzdevumam: A3 formāta papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, glezniecības krāsas (guaša, akrils, eļļa vai pasteļkrītiņi), avīze galda noklāšanai, ūdens trauks, palete krāsu jaukšanai un otas (ja nepieciešams).

 Nepieciešamie materiāli 2., 3. un 4. uzdevumam: A4 formāta papīra lapa (2. un 3. uzdevumam), A3 formāta papīra lapa (4. uzdevumam), grafīta zīmulis, dzēšgumija, melnā pildspalva vai flomāsterveida pildspalva, krāsu zīmuļi.

Turpinājums ...

Mīlestības trīsstūris.

Greizsirdība.

Sieviešu iekšējais spēks un ciešanas par labu mīļotajam vīrietim.

Vīrieša vājums.

2. pasaules kara un komunistiskā režīma šausmas.

Apmāta mīlestība.

Nodevība.

Dubulta dzīve.

Slepkavība.

Ģimenes traģēdija.

Sāpīga, skaudra un netīra luga. Par vienkāršu lauku cilvēku sabojāto dzīvi, kuru vēl vairāk dramatizē politiskās peripetijas.

Sākoties otrajam cēlienam, vēl īsti nesapratu, kāpēc izrādei dots nosaukums “Muša” un vai tam ir kāda saistība ar mušu, kas izrādes sākumā tika nosista ar pletni un iemesta atkritumu spainī. Gaidītā atbilde tika saņemta tikai izrādes noslēgumā.

 

No 5 zirņiem piešķiru

“Nekam nav jēgas… Tāpēc nav vērts neko darīt…” – ar šo atziņu kāds 14 gadus vecs zēns pamet skolu. Pārējie klases biedri nolemj viņam pierādīt, ka jēga pastāv. Pierādīšanas process ilgst vairākus mēnešus. Sākumā tas ir ne pārāk sāpīgs, taču pakāpeniski uzņem apgriezienus, pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās morāles normas. Un grāmatas beigās katrs lasītājs var pārdomāt, kāda galu galā ir jēga - materiāla vai garīga.

Smaga grāmata, taču aizrauj, jo nevar prognozēt, kā atrisināsies situācija.

Grāmatas anotācijā rakstīts, ka dažās valstīs šo grāmatu bērniem aizliedza lasīt. Savam 13 gadus vecajam puikam, protams, ka to nedošu, bet 17-gadīgajai meitai – ieteikšu izlasīt.

“Ja nodzīvosit līdz astoņdesmit gadiem, jūs būsit nogulējuši trīsdesmit gadus, gājuši skolā un pildījuši mājasdarbus vairāk kā deviņus gadus un strādājuši nepilnus četrpadsmit gadus. Tā kā vairāk nekā seši gadi jums būs pagājuši kā mazuļiem un rotaļājoties un pēcāk būs jāpavada vismaz divpadsmit gadi uzkopjot, taisot ēst un pieskatot bērnus, dzīvošanai jums atliek ne vairāk kā deviņi gadi… Un tad jums patīkas tērēt tos deviņus gadus, izliekoties, ka jums ir panākumi bezjēdzīgā teātrī (piebilde: domāta dzīve), kad tā vietā var šos deviņus gadus izbaudīt jau tūlīt.” Un ko Jūs atbildētu uz šādu 14 gadus veca puiša teikto?

 

Padomju laikā ražotajam atpūtas krēslam apmēram 40 gadi. Vizuāli tas izskatās ļoti labi, jo pirms vairākiem gadiem pie mēbeļnieka apdarināts ar jaunu pārvalku. Vienīgā skāde – gadu gaitā izsēdējies ciets. Lai sēdēšanu krēslā padarītu patīkamāku, iegādājos tik lielu porolona gabalu, lai tas nosegtu gan sēdvietu, gan atzveltni. Pēc tam no mēbeļu auduma uzšuvu pārklāju.

Pārklājs sastāv no divām dažāda izmēra taisnstūrveida detaļām. Lielākajai detaļai jānosedz ne tikai krēsla sēdvieta un atzveltne, bet arī krēsla priekšpuses apakšējā daļa un atzveltnes aizmugure. Mazākajai detaļai jābūt porolona lielumā. Abas detaļas tiek sašūtas kopā tā, lai mazākās detaļas viena īsākā mala paliktu neaizšūta. Tā būs "kabata" porolona ievietošanai.