Blaumanis. Klasika. Šie vārdi izsaka visu. Izrāde spoža un aktieri izcili. Šķita, ka vecais Indrānu pāris (Lolita Cauka un Ģirts Jakovļevs) nevis spēlē uz skatuves, bet dzīvo tepat līdzās. Tik patiess un izjusts tēlojums ar milzīga diapazona emociju buķeti. Ar skumjiem un sāpīgiem mirkļiem, kas liek skatītājam slaucīt acīs sariesušās asaras.

Lugas tēma veca kā pasaule, proti – paaudžu attiecības un uzskatu atšķirības. Diemžēl ar to nākas samierināties pat mūsdienās, ja vairākas paaudzes dzīvo un saimnieko vienā mājā. Bieži vien sanāk tā – ko viena paaudze cēla un veidoja, to otra paaudze, mainot pēc saviem uzskatiem, salauž. Un izrādās, ka trešā paaudze, tīkodama vieglāku dzīvi, nemaz nealkst pēc smagā darba, kas virzījis uz priekšu iepriekšējās paaudzes.

Indrānu vedeklas Ievas tēlā (Daiga Gaismiņa) saskatīju mūsdienu sabiedrībā tik bieži redzēto stipro sievieti - biznesa lēdiju. Viņa savu panāks jebkurā gadījumā - gan ar viltu, gan ar varu, gan ar neiejūtību. Un vīrietis šādai sievietei līdzās izrādās, ka ir vājāks, vieglāk pakļaujams un vieglāk manipulējams.

Un vēl – luga parāda, ka bieži vien sveši cilvēki ir tuvāki un mīļāki par savējiem. Šo cilvēku galvenā motivācija ir garīga mīlestība, bet bieži vien tuvāko radinieku galvenā motivācija ir mīlestība uz mantu un naudu. Tur ir tā atšķirība.

Rūdolfa Blaumaņa visus darbus biju izlasīju vidusskolas klasēs, un jau kopš tā laika uzskatīju viņu par vienu no spēcīgākajiem latviešu rakstniekiem. Lai radītu interesi par Blaumaņa daiļradi un rosinātu uz pārdomām par dzīvi, uz teātri aizvedu savu pusaudzi meitu. Viņa teica, ka izrāde bijusi smaga, bet spēcīga.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmatu Ziemassvētkos uzdāvināja vīrs. Pirms iegādes viņš pārlasīja atsauksmes Krievijas forumos. Tā kā tās bija diezgan labas, gaidīju kaut ko vairāk. No 411 lappusēm apmēram 200 lasīju bez jebkādas intereses. Pārāk izstiepta, brīžiem garlaicīga un paredzama. Grāmatu nepametu tikai aiz cieņas pret vīru. Beigu beigās mani urdīja interese, ar ko tad tā spēja piesaistīt lasītājus, kļūdama par pasaules bestselleru (vismaz uz grāmatas vāka tā rakstīts).

Neliels sižeta izklāsts

Enija 30 gadus nodzīvojusi laimīgā laulībā. Viņai ir trīs lieli bērni – divas meitas un dēls. Kādu dienu sieviete saņem vēstuli, kas apgriež viņas laimīgo dzīvi kājām gaisā. Vēstuli sūta Enijas pirmais dēls Daniels, kuru viņa dzemdējusi ārlaulībā un, pakļaujoties savas mātes spiedienam, nodevusi adopcijai. Par šī dēla eksistenci zinājis tikai vīrs. Pārējiem trijiem bērniem tas ir šokējošs jaunums. Kā tagad ar jauniegūto pusbrāli sadzīvot? Pie tam vienā mājā. Pārsteidzoši, bet Enijas meitas ar šo jaunumu tiek galā saprotoši. Šoreiz vājais dzimums izrādās vīrieši. Pie tam vairāki. Visvairāk aizvainots jūtas jaunākais dēls Eds, jo viņam šķiet, ka māte pārāk daudz savu mīlestību velta jauniegūtajam dēlam. Eds sevī jūt kompleksus, jo Daniels ir izskatīgs un ar labu izglītību, bet Eds nav spējis attaisnot uz viņu liktās vecāku cerības. Otrs cietējs ir Enijas vīrs Ričards. Beidzot viņš uzzina, kas ir Daniela tēvs. Un tad, kad Enija nolemj savā mājā izmitināt Danielu, kā arī tikties ar viņa tēvu Čārlzu, vīrs kļūst greizsirdīgs. Enijas un Ričarda starpā rodas plaisa, jo Ričards sāk dzert un vēlu naktīs pārrasties mājās. Trešais vājais vīrietis ir Enijas jaunības pielūgsmes objekts Čārlzs, kas pēc 30 gadiem uzzinot, ka viņam ir dēls, vairāku nedēļu garumā nevar saņemties un izdomāt, vai ar viņu tikties vai nē, jo baidās, kā to uztvers viņa histēriski emocionālā sieva. Un pēdējais cietējs ir pats grāmatas centrālais tēls – Daniels. Pēc kutelīgās situācijas mājas ballītē, no kuras, starpcitu, grāmata kļūst kaut cik baudāmāka un saistošāka, viņš neko Enijai sīkāk nepaskaidrojot, pazūd. Un tikai tad, kad Enija nolemj Danielu uzmeklēt, tiek atklāta patiesība un situācija atrisinās.

Biļeti uz šo izrādi saņēmu kā ielūgumu no izdevniecības „Zvaigzne ABC”, kas ik gadu janvāra sākumā kopā pulcē visus savus autorus. Parasti nemēdzu iet uz jaunām izrādēm līdz laikam, kamēr neesmu izlasījusi atsauksmes. Tā kā biļete man tika pasniegta kā dāvana, no atsauksmju lasīšanas atturējos, jo nevēlējos sabojāt priekšstatu, pirms laika uzzinot par izrādi kaut ko vairāk.

Manā skatījumā izrāde ir ļoti vāja un pavisam nesmieklīga, kaut gan pasniegta kā komēdija. Jā, visas izrādes laikā bija vairākas asprātīgas un jocīgas nianses dialogos un situācijās, bet ne tik ļoti smieklīgas, lai smietos līdz asarām. Pirmajā cēlienā no garlaicības vairākas reizes gandrīz iemigu. Tikai aiz cieņas pret izdevniecību „Zvaigzne ABC”, šo izrādi pēc 1. cēliena nepametu. 2. cēlienā varēja just nelielu situācijas kulmināciju, taču izrādes beigas izrādījās tādas aprautas un bez atrisinājuma.

Sižets diezgan primitīvs – garajās Ziemassvētku brīvdienās kā ik gadu kopā pulcējas visa ģimene. Tikai šoreiz ciemos uzaicināts viens svešinieks - izskatīgs un seksuāli pievilcīgs rakstnieks. Un, protams, ka trīs sievietes (precētas un neprecētas) sāk viņu aplidot (kā mana pusaudze saka – koļīt). Diemžēl visa šī jezga beidzas drīzāk traģiski nekā komiski.

Noskatoties izrādi, radās iespaids, ka teātrim bija nepieciešama kaut kāda jauna luga uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, tāpēc ķeksīša pēc tā tika iestudēta, jo neko labāku uz to mirkli neatrada. Rezultātā sanāca nepaliekoša vērtība vienai ziemas sezonai.

Vienīgais, kas izrādē man patika - dziedošie bērni. Tikai žēl, ka viņi dziesmas izpildīja svešā mēlē.

Pēc izrādes aizdomājos par aktieru profesiju. Viņi ir kā starpnieki starp režisoru un skatītāju. Diemžēl aktieriem bieži vien jāspēlē sava loma pat tad, ja viņi apzinās, ka luga ir galīgais mēsls. Ja es būtu aktrise, es droši vien nespētu pārkāpt sev pāri un spēlēt vāju lugu, jo man būtu pamatīgs kauns no skatītājiem.

Kā jau visiem maziem bērniem, arī manējiem ļoti patika iemigt, kad viņus šūpoja. Abi ar vīru laika gaitā izmantojām vairākus bērnu šūpošanas paņēmienus.

1. Līdz četru vai piecu mēnešu vecumam dažreiz meitu midzinājām, šūpojot segā, tas ir, meitu noguldījām uz segas un, katrā rokā paņēmuši pa vienam segas galam, abi ar vīru viņu šūpojām.

Turpinājums ...