Visu ziemu zvirbuļi tusējās tuvāk ēdamajam, jo zem krūma kāds labvēlis kaisīja sēkliņas.

Uz Daugavā peldošā ledus gabala tīri omulīgi jūtas pīles.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ir lasāma, taču nav tik spēcīga kā šīs pašas autores romāns “Lakstīgala”.

Romāna centrā ir kādas ģimenes izdzīvošanas stāsts. Papus Erts atgriezies mājās no Vjetnamas kara kā bijušais gūsteknis. Viņš vairs nav tāds kā agrāk, jo psihotraumatiskā pieredze, murgi, strīdi un vardarbīgais niknums arvien vairāk degradē personību. Mamma Kora ļoti mīl Ertu un ilgus gadus cer, ka ar laiku vīra mentālā veselība uzlabosies. “Mammai nebija svarīgi, kur, kad un kas, viņai rūpēja tikai papus. (..) Un mammai vajadzēja, lai viņš būtu laimīgs.” Meita Lenija (grāmatas sākumā viņai tika trīspadsmit), kuru tēvs dēvē par Rudo, dzīvo gluži kā krustugunīs, mīlēdama māti un tai pat laikā baidīdamās no tēva niknuma lēkmēm. “Visu šo laiku papus bija mācījis Lenijai, cik bīstama ir apkārtējā pasaule, bet patiesībā bīstamākā vieta bija viņu pašu mājas.”

Cerēdami, ka ģeogrāfiskā stāvokļa maiņa spēs labot ieilgušo krīzi, ģimene pārceļas uz dzīvi Aļaskā. Tas ir zemes nostūris, kur nav ne ūdensvads, ne elektrība, ne televizors, toties ir savs īpašums ar liedagu, fantastiska daba un deviņus mēnešus gara ziema ar aukstumu, mūžīgo tumsu un ilgstošu sēdēšanu četrās sienās. “Aļaska ir Amerikas skarbākā vieta uz civilizācijas robežas, kur ir simtiem iespēju iet bojā un pastāvīgi jācīnās par izdzīvošanu, bet tieši šeit tu saproti, kas patiesībā esi.”

Grāmatā aprakstīti trīs laika periodi – 1974., 1978. un 1986. gads. Lasītājs droši vien spēs savilkt paralēles arī ar Romeo un Džuljetas mīlas stāstu.

Lai zinātu, kurās Aļaskas vietās notiek romāna darbība, izpētīju karti. Izrādās, ka autores ģimene 1980-tajos gados pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Tāpēc jau stāstījums par vietējo iedzīvotāju ikdienu bija tik dvēseliski patiess. Savukārt dabas ainavu apraksti man ļāva galvā uzburt Aļaskas mežonīgo daiļumu.

Citāti

Turpinājums ...