Biļeti uz šo izrādi saņēmu kā ielūgumu no izdevniecības „Zvaigzne ABC”, kas ik gadu janvāra sākumā kopā pulcē visus savus autorus. Parasti nemēdzu iet uz jaunām izrādēm līdz laikam, kamēr neesmu izlasījusi atsauksmes. Tā kā biļete man tika pasniegta kā dāvana, no atsauksmju lasīšanas atturējos, jo nevēlējos sabojāt priekšstatu, pirms laika uzzinot par izrādi kaut ko vairāk.

Manā skatījumā izrāde ir ļoti vāja un pavisam nesmieklīga, kaut gan pasniegta kā komēdija. Jā, visas izrādes laikā bija vairākas asprātīgas un jocīgas nianses dialogos un situācijās, bet ne tik ļoti smieklīgas, lai smietos līdz asarām. Pirmajā cēlienā no garlaicības vairākas reizes gandrīz iemigu. Tikai aiz cieņas pret izdevniecību „Zvaigzne ABC”, šo izrādi pēc 1. cēliena nepametu. 2. cēlienā varēja just nelielu situācijas kulmināciju, taču izrādes beigas izrādījās tādas aprautas un bez atrisinājuma.

Sižets diezgan primitīvs – garajās Ziemassvētku brīvdienās kā ik gadu kopā pulcējas visa ģimene. Tikai šoreiz ciemos uzaicināts viens svešinieks - izskatīgs un seksuāli pievilcīgs rakstnieks. Un, protams, ka trīs sievietes (precētas un neprecētas) sāk viņu aplidot (kā mana pusaudze saka – koļīt). Diemžēl visa šī jezga beidzas drīzāk traģiski nekā komiski.

Noskatoties izrādi, radās iespaids, ka teātrim bija nepieciešama kaut kāda jauna luga uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, tāpēc ķeksīša pēc tā tika iestudēta, jo neko labāku uz to mirkli neatrada. Rezultātā sanāca nepaliekoša vērtība vienai ziemas sezonai.

Vienīgais, kas izrādē man patika - dziedošie bērni. Tikai žēl, ka viņi dziesmas izpildīja svešā mēlē.

Pēc izrādes aizdomājos par aktieru profesiju. Viņi ir kā starpnieki starp režisoru un skatītāju. Diemžēl aktieriem bieži vien jāspēlē sava loma pat tad, ja viņi apzinās, ka luga ir galīgais mēsls. Ja es būtu aktrise, es droši vien nespētu pārkāpt sev pāri un spēlēt vāju lugu, jo man būtu pamatīgs kauns no skatītājiem.

Kā jau visiem maziem bērniem, arī manējiem ļoti patika iemigt, kad viņus šūpoja. Abi ar vīru laika gaitā izmantojām vairākus bērnu šūpošanas paņēmienus.

1. Līdz četru vai piecu mēnešu vecumam dažreiz meitu midzinājām, šūpojot segā, tas ir, meitu noguldījām uz segas un, katrā rokā paņēmuši pa vienam segas galam, abi ar vīru viņu šūpojām.

Turpinājums ...

1. Kad bērni bija mazi, man vai vīram bieži vien nācās tēlot slidkalniņu. Tādās reizēs apsēdāmies uz gultas malas, bet bērni rāpās mums klēpī un pa mūsu kājām slīdēja lejā.

Turpinājums ...

Tajās retajās reizēs, kad ziema dāvāja sniegu, mēs veidojām sniega skulptūras.

1. Dažāda izmēra zaķi. Vienu gadu sniegs uzsniga Lieldienās. Toreiz mēs izveidojām zaķu ģimeni.

Turpinājums ...