No 5 zirņiem piešķiru

Trīsdesmit trīs gadus vecajai Greisai dzīvē iestājies melnais periods, jo vienlaicīgi tiek zaudēts darbs, viņu pamet puisis, kā arī applūst dzīvoklis. Kamēr tiek remontēti dzīvokļa griesti, Greisa uz dažām nedēļām no Ņujorkas pārceļas uz savu bērnības mazpilsētu Dorsetu pie vecākiem. Te ik uz soļa pārņem atmiņas, kurās viņa vēlreiz izdzīvo jaukos mirkļus ar māsu Reniju, kas diemžēl pirms 17 gadiem gājusi traģiski bojā. Greisu vēl joprojām nepamet sajūta, ka viņa pie šīs nāves ir daļēji vainojama. Līdz pat šim mirklim Greisa nav uzdrošinājusies vecākiem to atklāt, jo viņa baidījusies, ka vecāki novērsīsies. Greisai vienmēr ir licies, ka vecāki Reniju mīlējuši vairāk, jo viņa visās jomās bija daudz spējīgāka par divus gadus jaunāko māsu.

Laikā, kad Greisa ciemojas Dorsetā, te ieradusies Holivudas filmēšanas grupa ar režisoru Pīteru, kas ir Greisas labākais skolas draugs un pirmā mīlestība. Greisa ļoti cer atjaunot šīs attiecības, taču viņas dzīvē ienāk vēl divi vīrieši - sieviešu mīlulis un elks aktieris Šons Līdss, kā arī vēstures skolotājs Mičs, kas pa vasaru piestrādā tēva velosipēdu darbnīcā.

 

Citāti

Turpinājums ...

 Uzdevums: Izvēlēties jebkāda mākslinieka gleznu ar kluso dabu un mēģināt ar mājās pieejamām lietām to atdarināt (nevis zīmēt vai gleznot). Vēlams pielietot asprātīgus elementus.

 

 Atveidotās mākslinieku gleznas skolēnu interpretācijā:

 

Jekaterina Vestnikova nav informācijas (2017)

Izmantoju vīnogas, ābolu un granātābolus. Lai būtu interesantāk, plūmes izveidoju no plastilīna.

 

Jorge Pazs “Klusā daba” (2018)

Izmantoju mandarīnu, zilu pudeli, baltu krūzīti, koka virtuves dēli un nazi. Man nebija dvielis ar zilām strīpām, tāpēc uz baltā dvieļa uzliku zilu lentīti.

 

Liu Vei Hengs “Saksofons un sarkana roze” (2017)

Izmantoju savu tenora saksofonu, nošu lapas, sarkanu plastmasas rozi un mākslīgo zīdu, kuram pa virsu uzliku līmaudumu, lai izskatītos baltāks. Izvēlējos šo gleznu atdarināt, jo man ļoti patīk mūzika.

 

Iļja Maškovs “Klusā daba ar augu un augļiem” (1914-1915)

Gleznā izmantoti āboli, mandarīni, bumbieri, plūmes (persiki aizstāti ar mandarīniem). Neizdevās atrast dzelteno bumbieri, tāpēc izmantots zaļš bumbieris. Tika mēģināts to nokrāsot ar dzelteno guašas krāsu, bet nebija labi. Vēl izmantota līdakaste puķpodā un šķīvis. Galdauta vietā paņemts balts palags, kas nedaudz nosmērēts ar ogles zīmuli.

 

Marija Kiselevskaja “Tējkanna” (2017)

Gleznā izmantota tējkanna, T-krekls un ola. Bija dīvaina sajūta, kad ola tika saplēsta uz mīļākā krekla.

 

 Vecums: 6.-9. klase

 Darba ilgums: 2 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: dators ar pieeju internetam, dažādas mājās atrodamas lietas.

Turpinājums ...

 Uzdevums: Izvēlēties jebkāda mākslinieka gleznu ar portretu un mēģināt ar mājās pieejamām lietām to atdarināt (nevis zīmēt vai gleznot). Vēlams pielietot asprātīgus un humoristiskus elementus.

 

 Atveidotās mākslinieku gleznas skolēnu interpretācijā:

 

Renē Magrits “Cilvēka dēls” (1964.)

Izmantoju savu mēteli, tēta kaklasaiti un kreklu, māsas platmali. Stāvēju pie mola, lai izskatītos līdzīgāk gleznai. Ābola vietā ieliku covid-19 vīrusu.

 

Renē Magrits “Gaišredzība. Pašportrets” (1936.)

Molberta vietā izmantoju nošu statīvu. Putnu zīmēju pati, jo mājās nevarēju atrast pietiekami labu putna zīmējumu. Paletes vietā izmantoju pelēku kastes vāku. Arī ola nav īsta, - tā ir no plastmasas. Modelis ir mans mazais brālis.

 

Donalds Zolans “Makšķernieks”

Lai atveidotu gleznu, tika gaidīts saullēkts, jo bija svarīgi, lai virs horizonta būtu redzama saule. Sēdēju uz laipas tāpat kā puika, tikai apģērbs bija savādāks, jo ziema. Izmantoju makšķeri un cepuri. Bija grūti nofotografēt pareizā rakursā. Pie tam man sala kājas.

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ārkārtas situācijas laikā, kad vēl piedevām Latvijas daba atradās visdrūmākajā un tumšākajā periodā, daudz laika pavadīju mājās, tāpēc pievērsos grāmatu lasīšanai. Šoreiz izvēle krita uz “Taureņu istaba”, jo pēc nosaukuma tā šķita pavisam pretēja manam noskaņojumam – tāda gaisīga un vasarīga. Arī izlasot grāmatas sākumā ieliktās atsauces, likās, ka būs šim brīdim piemērota lasāmviela, jo prasīties prasījās pēc kaut kā romantiska un viegli lasāma.

Neteiksim ka šī grāmata bija tik ārkārtīgi interesanta, ka to spētu “apēst” dažās dienās. Lasīju ilgāku laiku un pārsvarā vakaros pirms gulētiešanas. Labas grāmatas esmu lasījusi bez apstājas pat visu nakti, bet šo mierīgi varēju pārtraukt jebkurā vietā, lai priekšroku dotu miegam.

Grāmatas galvenā varone ir septiņdesmit gadus vecā Pozija, kas viena pati mājo lielajā Admirāļnamā. Te viņa pavadījusi savu bērnību, pēc tam kādu laiku mitusi pie vecmāmiņas, bet, kad pasaulē nākuši abi puikas, atgriezusies dzimtas mājās. Diemžēl šajā īpašumā ir viena celtne, kurā Pozija nav spērusi kāju vairāku gadu desmitu garumā kopš bērnības. Tas ir Tornis, kura otrajā stāvā viņas tēvs – biologs – bija ierīkojis taureņu istabu. Bērnībā Pozija svēti ticēja tēva teiktajam, ka noķertie taureņi tiek pētīti un pēc tam palaisti brīvībā, taču nejauši kādu dienu mazā Pozija atklāja, ka tā nav taisnība. Šie taureņi tika nogalināti un uzsprausti uz stendiem. Pēc nepatīkamā atklājuma Pozija izjuta riebumu pret Torni, un tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc turpmākos gadus viņa šurp nenāca. Taču šī celtne, kā izrādās, glabā vēl kādu citu noslēpumu, kas ir tiešais vaininieks Pozijas izjukušajām attiecībām ar mīļoto Frediju.

Grāmatā tiek apskatītas divas sižeta līnijas. Pirmā - Pozijas bērnība (mani gan garlaikoja) un jaunība ar lielo mīlestību. Otrā – mūsdienas, kur bez Pozijas parādās tādi personāži kā abi dēli un to otrās pusītes, kā arī vecas mīlestības ar visām no tā izrietošajām sekām.

Visumā par grāmatu varu teikt, ka tā ir paredzama ziepju opera, kurā visas problēmas rodas tikai no tā, ka cilvēki savā starpā nav spējuši atklāti pārrunāt sasāpējušo.