Pēdējo reizi kopā ar visu ģimeni kinīti apmeklējām 2018. gadā. Kad vīrs piedāvāja braukt uz šo filmu, piekritu nevis filmas dēļ, bet gan tamdēļ, lai atkal izbaudītu sen aizmirsto atmosfēru.

Neatcerējos, vai vispār biju redzējusi 2009. gadā uzņemto pirmo Avatara filmu. Pa ceļam braucot uz Rīgu, meita noskatījās ātro filmas pārstāstījumu un mums atreferēja. Patiesībā otro Avatara filmu mierīgi varēja saprast arī tāpat, neredzot pirmo.  

Zemes kareivji, transformējušies Pandoras iemītnieku veidolā, ierodas Pandorā. Bijušajam kareivim Džeikam Sallijam, kas pēc pirmās Avatara filmas palicis šajā pasaulē, izveidojusies ģimene. Tagad to nāksies aizstāvēt pret ļauno un nežēlīgo (kaut kā ļoti sasaucās ar Ukrainas karu). Filmas galvenā vērtība - ģimenes stiprums un vienotība.

Ļoti patika meža un ūdens valstības atveidotā daba. Skatījāmies IMAX 3D formātā.

No 5 zirņiem piešķiru

Ja ir izvēle, ar kuru no trijām latviešu valodā izdotajām Tommi Kinnunena grāmatām sākt (“Nožēlu neizteica”; “Četru ceļu krustojums”), šo romānu ieteiktu atstāt kā trešo. Zinādama, uz ko rakstnieks spējīgs, nepadevos, kaut 1. nodaļa (pirmās 96 lappuses) garlaikoja. Taču turpinājums mani “paņēma”, vērtējumu no 2,5 zirņiem paaugstinot līdz 4 zirņiem.

Romāns sadalīts trīs nodaļās, katrā aprakstot vienu dienu 1949., 1950. un 1951. gadā. Katra no šīm nodaļām veltīta vienam ģimenes loceklim, lasītājam ļaujot tuvāk ielūkoties ne tikai stikla fabrikas atmosfērā un konkrētās dienas notikumos, bet arī galvenā personāža atmiņās, pārdomās un pārdzīvojumos. Nozīmīgi, ka katra no šīm trīs dienām līdzi nes būtiskas pārmaiņas.

Uz grāmatas vāka attēlota spāre, kuras spārni saplaisājuši kā trausls stikls, un pie tam viens spārns notrūcis. Tieši tāpat jūtas visi trīs romāna galvenie varoņi – kā ieplīsuši stikla trauki ar nolauztiem “spārniem”.

It kā vienas ģimenes bērni, kas auguši un kopīgi visu dzīvi nodzīvojuši vienā mājā, taču katram izveidojies pavisam savādāks raksturs un dzīves skatījums. Jusi redz vairāk nekā citi, taču viņam ir ārsta atzīta plānprātība un biežas krītamās kaites lēkmes. Helmiju pārņēmušas nepārvaramas skumjas, jo viņa nespēj un varbūt pat nevēlas aizmirst pagātni. Helmija uzskata, ka “nekas neatrisināsies, dzīve nesalāpīsies.” Savukārt Railija ārēji šķiet vieglprātīga, taču aiz šīs ārējās maskas sevī iekšā nes noslēpumu, ko, iespējams, neviens no tuviniekiem nemaz nezin. Viņa uzskata, ka labāk ir būt īpatnei starp pazīstamiem nekā svešiniecei starp svešiniekiem.

“Kamēr vien viņi trīs turas kopā, nekas nevar notikt – nevienam no viņiem” (citāts no romāna 1. lapas).

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kādā intervijā autors stāsta, ka viņu neinteresē stāsti par spēcīgiem cilvēkiem, kam dzīvē veicas. Viņam daudz interesantāki šķiet atstumtie, apklusinātie un atšķirīgie. Arī šajā romānā ir tādi: vientuļā māte, kas var iztikt bez vīrieša atbalsta; nemīlēta sieva; nemīlēta vedekla; akls bērns; ārlaulībā dzimis bērns; vīrietis ar nepareizo orientāciju un droši vien vēl kādu varētu atrast.

Lai gan četru paaudžu ģimene, par kuru vēsta romāns, nav nemaz tik maza (dzimtas shēmu ievietoju zemāk), autors kā galvenos izvēlējies akcentēt četrus personāžus: Mariju, viņas meitu Lahju, Lahjas vīru Onni un Lahjas vedeklu Kārinu. Romāns sadalīts četrās daļās. Katra daļa veltīta šim vienam ģimenes loceklim, aprakstot dažādas situācijas dažādos laika posmos – no 1895. līdz pat 1996. gadam. Tas, manuprāt, radīja saraustītu un sadrumstalotu satura izklāstu. Lai gan autors ar stāstījumu par katru no šiem galvenajiem personāžiem mazpamazām attiecībās un notikumos ieviesa skaidrību, romāna lauskas beigās tā arī nespēju salīmēt vienā veselā kopumā. Pēc grāmatas izlasīšanas it kā atcerējos katra galvenā personāža dzīves periodus, bet nekādi tos visus nespēju salikt vienā taisnā, garā laika ritējumā. Pasniegtā informācija man atgādināja zigzagainus sirds ritmus uz monitora.

Šie četri personāži izvēlēti ar nolūku, jo tie visi dzīvojuši vienkopus dzimtas mājā. No sākuma vienā, bet pēc tam citā. Ja kāds šo dzimtas māju pameta, autors turpmāko informāciju par viņu jau vairs nepadarīja par būtisku.

.....

Jau otrā grāmata (arī “Nožēlu neizteica”), kurā Tommi Kinnunens precīzi līdz sīkumiem apraksta ginekoloģiskas darbības, kas no medicīniskā viedokļa nav atrodamas nevienā ginekoloģijas mācību grāmatā. Nolēmu papētīt, vai ir kāda informācija, kā šis vīrietis zina tik specifiskas lietas. No intervijām (izmantoju google tulkojumu no somu valodas) uzzināju, ka viņa vecmāmiņas māte bijusi vecmāte. Droši vien ģimenes sarunās dzirdēti tā laika piemēri, kas tad arī izmantoti viņa stāstos.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Par to, ka Krievijas armija iebruka Somijas teritorijā 1939. gada beigās, zināju, taču to, ka Otrā pasaules kara laikā Somijā kā sabiedrotie dzīvojās arī Vācijas armija, tas man bija jaunums. Tā kā vācieši maksāja pieklājīgas algas, daudzas sievietes strādāja pie viņiem kā palīgpersonāls - medmāsas, sekretāres. Bija arī tādas, kas “piestrādāja” par izklaidētājām. Kad vācieši devās prom no Somijas teritorijas uz Norvēģiju, ceļā dedzinot vietējo mājas, viņiem līdzi, cerot uz labāku dzīvi, devās arī daudzas somu sievietes.

Karam beidzoties, vācieši kuģos no Norvēģijas krastiem bēga uz Vāciju, līdzi paņemot tikai tās vācu, somu vai norvēģu sievietes, kas bija gaidībās vai arī, kas bija piedzemdējušas bērnu. Pārējās vācu pusē strādājošās sievietes tika aizvestas uz kara gūstekņu nometnēm.

Kāds žēlsirdīgs vīrietis izglāba vairākas somu sievietes, ļaujot tām šķērsot Norvēģijas un Somijas robežu. Piecas no šīm sievietēm uzsāka kopīgu ceļu vairāku simtu kilometru garumā līdz savām mājām. Kā viņas tiks sagaidītas dzimtenē atgriežoties, viņām nav zināms.

Smags lasāmgabals, kas lasītājam neliek ne nosodīt, ne arī atbalstīt šīs sievietes, jo viņas tāpat jau ir cietējas.

Grāmatas lasīšanai atvēlēju brīvdienu, jo, kamēr neizlasīju līdz galam, negribēju likt malā.

.....

Kad izlasīju otro Tommi Kinnunena grāmatu “Četru ceļu krustojums”, nolēmu papētīt autora biogrāfiju caur intervijām. To viņam diezgan daudz. Paldies google, ka dažu sekunžu laikā no nesaprotamās somu valodas tika izveidots daudz maz jēgpilns teksts latviešu valodā. Tā es uzzināju, ka šī tēma par somu sievietēm, kas strādāja pie vācu armijas karavīriem, bijusi gadiem ilgi noklusēta (tabu). Daudzi somi to pat nav zinājuši. Bijusi tikai laikam viena vēsturniece, kas šo vēstures posmu mēģinājusi pētīt. Esot zināms, ka sievietes no Norvēģijas tikušas nosūtītas uz Somijas darba nometni, bet nav precīzi dati, vai kāda būtu šķērsojusi robežu un atgriezusies mājās, noejot garo ceļu kājām. Tommi Kinnunens intervijā gan pastāsta, ka viņa vecmāmiņas mātei pēc kara bijusi mājkalpotāja, kura no Norvēģijas devusies kājām atpakaļ uz Somiju. Vēl viņam kaut ko par šīm sievietēm stāstījusi skolā vēstures skolotāja.

Tommi Kinnunens uzrakstījis daiļdarbu, nevis atreferējis reālus, dokumentālus sieviešu stāstus (tas mani pēc intervijas izlasīšanas nedaudz sarūgtināja). Tāpēc jau arī lasītājs neuzzina, kā tad īsti katra no šīm sievietēm iedzīvojās atgriežoties mājās. Autors ļauj lasītājam līdzdarboties un iedomāties situācijas pavērsienu pēc saviem ieskatiem. Ja arī patiesajā dzīvē kāda somiete atgriezusies pēc darba nometnes vai šādā ceļā tikusi uz mājām, tad tas līdz pat šim laikam tiek noklusēts un slēpts. Arī kauna dēļ.

Citāti

Turpinājums ...