No 5 zirņiem piešķiru

Ieraugot Rūtas Šepetis grāmatu, biju pagalam priecīga, jo vēl joprojām atmiņā palikušas spēcīgās emocijas pēc romāna “Starp pelēkiem toņiem” izlasīšanas. Kaut gan jāatzīst, ka ar katru nākamo viņas grāmatu (“Jūras sāļums” un “Papīra sapņi”) šīs spēcīgums pamazām noplaka.

Romāns “Klusējošās strūklakas” ir izstiepts, garlaicīgs, paredzams stāstījums bez intrigas un kulminācijas, kaut tēma izvēlēta ārkārtīgi smaga. Priecājos, ka nodaļas izveidotas neierasti īsas – pāris lappuses. Pirms gulētiešanas nevajadzēja ilgi nomocīties ar lasīšanu. Droši vien var noprast, ka grāmatu lasīju ļoti ilgi. Bija dienas, kad apzinājos, ka jāpalasa uz priekšu, taču tai pat laikā meklēju ieganstu, kā lasīšanu varētu atlikt.

Romāns ir par drūmu posmu Spānijas vēsturē no 1939. līdz 1975. gadam, kad 36 gadus pēc kārtas valdīja diktators Franko. Tas bija klusēšanas laiks, kurā daudzi nonāca aiz restēm vai tika nogalināti. Šajā laikā “nepareizajiem” vecākiem ar viltu un varu tika atņemti tūkstošiem mazuļu, lai par lielu samaksu tos varētu adoptēt “pareizie” vecāki.

Romāna galvenie varoņi ir jaunieši – spāņu meitene Ana, kas strādā viesnīcā par istabeni un Daniels, kas kopā ar vecākiem ieradies Spānijā no Amerikas. Abus jauniešus satuvina tas, ka Danielam patīk fotografēt, un viņš iecerējis Spānijā iegūt labus kadrus, lai nosūtītu tos konkursam.

Lai gan no vēsturiskā viedokļa romāna tēma ir gana interesanta, tomēr daiļdarba stāstījums par abu jauniešu mīlestību mani emocionāli neiespaidoja un neaizrāva.

Sakarā ar energokrīzi un karu Ukrainā, lielās pilsētas nolēma šogad svētku salūtu nerīkot. Vienīgā pilsēta, kurā 2022. gada 18. novembrī – Latvijas 104. jubilejā – notika uguņošana, bija Ogre. Iespējams, ka šī iemesla dēļ, Ogrē uz Daugavpils šosejas izveidojās milzīgs sastrēgums.

Pirmo reizi uguņošana tika rīkota Daugavas krastā pie jaunizveidotā vides objekta “Ogres bāka”, pavisam netālu no latviešu strēlnieku piemiņas vietas. Uguņošanas laikā sniga pirmais sniegs.

Turpinājums ...

Laiks no 1991. gada 2. līdz 17. janvārim – nieka divas nedēļas, kas astoņpadsmit gadus vecā Jāzepa dzīvē iezīmē pieaugšanu. Pirmās attiecības, iemīlēšanās, bērnišķīgs aizvainojums un zaudējuma sāpes. Dalība ekscentriskā un bohēmiskā vidē, īsti nesaprotot, vai te iederas. Sava kinematogrāfijas stila meklējumi un nemitīga apkārtnes vērošana bez kinokameras un caur kameru, kā dēļ gadās arī tikt iekaustītam. Un šai mākslinieciskajai gaisotnei fonā likti liktenīgie janvāra notikumi Viļņā un Rīgā.

Uz filmu biju paaicinājusi savus 10-tās klases audzināmos. Pēc noskatīšanās pārrunājot sapratām, ka no vēsturiskā viedokļa filma vairāk domāta tiem, kas šo laiku paši uz savas ādas emocionāli izdzīvojuši, jo jaunieši šo periodu ir apguvuši, mācoties tikai faktus. Taču pliki fakti bez līdzāsesības emocijām, ir pārāk sausa un nepilnīga informācija.

Neliela atkāpe par filmas beigām

Ar ko tev asociējas zila krāsa? Ar džinsiem…

Zilā ir cerību krāsa.

Latvijas jūra ir zila.

Un aizsalusi jūra?

P.S. Kaut kas latviešu filmām (diemžēl arī dziesmām) ar skaņu nav kārtībā. Vairākās vietās teksts nebija dzirdams un saprotams. Prasījās latviešu subtitri.

 Uzdevums: Izveidot pašportretu, kam viena puse gaismā, bet otra puse ēnā.

 Skolēnu darbi:

 Vecums: 10.-12. klase (kā paraugi izmantoti 10-tās klases skolēnu darbi)

 Darba ilgums: 1-2 mācību stundas

 Nepieciešamie materiāli: A4 formāta balta papīra lapa, A4 formāta melna papīra lapa, grafīta zīmulis, dzēšgumija, manikīra šķērītes, līmes zīmulis, lukturītis, telefons ar kameru, dators.

Turpinājums ...